Kipras darba dzīves valsts profils
Šajā profilā ir aprakstītas galvenās darba dzīves iezīmes Kiprā. Tās mērķis ir sniegt attiecīgu pamatinformāciju par struktūrām, iestādēm, dalībniekiem un attiecīgajiem noteikumiem attiecībā uz darba dzīvi.
Tas ietver rādītājus, datus un regulatīvās sistēmas par šādiem aspektiem: dalībnieki un iestādes, kolektīvās un individuālās darba attiecības, veselība un labklājība, atalgojums, darba laiks, prasmes un apmācība, kā arī vienlīdzība un nediskriminācija darbā. Profili tiek sistemātiski atjaunināti reizi divos gados.
2021. gadā Kipras ekonomika atkal sāka piedzīvot izaugsmes tempus: iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju palielinājās par 10,5 %, kas ievērojami pārsniedza ES27 vidējo rādītāju šajā gadā. Līdzīgi kā pārējā ES, bezdarba līmenis samazinājās par 0,1 %, lai gan sieviešu bezdarba līmenis (kas pandēmijas laikā samazinājās) palielinājās par 0,3 %. Kopējais nodarbinātības līmenis arī palielinājās, bet Kiprā pieaugums bija nedaudz mazāks nekā ES27 vidējais rādītājs. 2022. gadā šīs pozitīvās norises turpinājās. IKP uz vienu iedzīvotāju palielinājās par 4 %, kas atkal bija augstāks nekā ES27 vidējais rādītājs attiecīgajā gadā. Bezdarbs turpināja samazināties par 0,7 %, kas bija ievērojams samazinājums, bet nebija tik liels samazinājums kā vidēji ES27. Lai gan bezdarbs gan vīriešu, gan jauniešu vidū samazinājās (attiecīgi 1,1 % un 0,9 %), sieviešu vidū samazinājums bija minimāls. Lai gan šī bija pirmā reize, kad sieviešu bezdarbs samazinājās kopš 2020. gada, bezdarba līmenis bija augstāks nekā 2020. gadā. Turklāt bezdarba samazinājums jauniešu vidū bija ievērojami mazāks nekā vidēji ES27. Savukārt kopējā nodarbinātība Kiprā 2022. gadā palielinājās vairāk nekā vidēji ES27; tomēr jauniešu nodarbinātības līmenis turpināja samazināties pretstatā ES27 vidējā rādītāja pieaugumam.
Kipras pašreizējā darba attiecību sistēmā darba tiesību akti ir sekundārs regulēšanas instruments. Ņemot vērā, ka darba tiesības veido vispārējās tiesības un statūtu tiesības, darba attiecības regulē parastie līgumtiesību principi (līgumtiesības (149. nodaļa), ar grozījumiem), ko vajadzības gadījumā papildina likumā noteiktās tiesības un pienākumi. Šajā kontekstā vēl pavisam nesen darba attiecības Kiprā regulēja ļoti ierobežots skaits likumu, galvenokārt 1967. gada Likums par darba attiecību izbeigšanu, kas grozīts 2002. gadā (Likums Nr. 159(I)/2002), un 1967. gada Likums par apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas grozīts 2002. gadā (Likums Nr. 169(I)/2002). Tomēr, īstenojot ES acquis darba tiesību jomā, no 2002. gada tika ieviesta virkne tiesību aktu, kas tagad regulē ievērojamu skaitu nodarbinātības noteikumu. Dažos gadījumos ES acquis paredzēja labvēlīgākus noteikumus nekā tie, par kuriem panākta vienošanās koplīgumos (piemēram, ikgadējais atvaļinājums).
Pašreizējā darba attiecību sistēma tika būtiski nostiprināta pēc 1960. gada, kad Kipra ieguva neatkarību, pamatojoties uz diviem pamatprincipiem: brīvprātību un trīspusēju sadarbību. Pamatojoties uz šiem principiem, darba koplīguma slēgšanas sarunām tradicionāli ir bijusi vadošā loma darba attiecību regulēšanā, un tiesību akti ir bijuši sekundārs instruments (sk. iepriekš). Tāpat valsts iejaukšanās darba attiecībās un jo īpaši darba noteikumu formulēšanā kopumā tiek samazināta līdz minimumam. Šajā kontekstā valsts loma galvenokārt ir starpnieka loma. Tā iejaucas, kā noteikts arī Darba attiecību kodeksā (Κώδικας Βιομηχανικών Σχέσεων, IRC) ar Darba ministrijas Starpniecības dienesta starpniecību un sociālās apdrošināšanas (Υπουργείο Εργασίας και Κοινωνικών Ασφαλίσεων, MLSI) gadījumos, kad nav iespējams panākt vienošanos tiešās divpusējās sarunās starp darba devēju organizācijām un arodbiedrībām. Saimnieciskās darbības nozarēs, kurās arodbiedrību pārstāvība nav vai ir vāja, valsts ar tiesību aktiem nosaka minimālos standartus attiecībā uz nodarbinātības pamatnoteikumiem, piemēram, minimālo algu un darba laiku konkrētām profesijām vai saimnieciskās darbības nozarēm, piemēram, mazumtirdzniecības nozarē. Ņemot vērā arodbiedrību blīvuma samazināšanos un jo īpaši neseno ekonomikas krīzi, arodbiedrības kopš 2013. gada vairāk sliecas atbalstīt valsts iejaukšanos minimālo nodarbinātības nosacījumu regulēšanā. Piemēram, 2016. gada aprīlī pēc koplīguma atjaunošanas viesnīcu nozarē Pārstāvju palāta (Βουλή των Αντιπροσώπων) grozīja Viesnīcu darbinieku nodarbinātības noteikumus (Οι περί εργοδοτουμένων σε ξενοδοχεία (όροι υπηρεσίας) κανονισμοί), uzliekot par pienākumu visiem nozares darba devējiem attiecināt minimālās tiesības un pabalstus uz visiem viesnīcu darbiniekiem, neatkarīgi no koplīguma tvēruma. Tas bija nozares arodbiedrību galvenais pieprasījums. Līdzīgā procesā attiecībā uz būvniecības nozari nozaru sociālie partneri 2019. gadā panāca vienošanos par nozares koplīguma atjaunošanu, tostarp tiesību aktu ieviešanu, ar kuriem nosaka minimālos nodarbinātības nosacījumus visiem nozares darba ņēmējiem. Atšķirībā no jebkura cita juridiskā instrumenta, ar ko nosaka minimālos nodarbinātības nosacījumus, šis tiesību akts, kas tika pieņemts 2020. gada maijā, paredz šo minimālo noteikumu automātisku attīstību saskaņā ar attiecīgajiem nozares koplīguma noteikumiem. Šīs norises liek pieņemt, ka nākotnē regulatīvās un likumdošanas iestādes biežāk tiks aicinātas pieņemt pasākumus, kas regulē minimālos nodarbinātības nosacījumus.
Protams, 2021. gadā un jo īpaši 2022. gadā notika būtiskas izmaiņas darba likumdošanā. Šajā īsajā laika posmā tika izdarīti grozījumi likumā par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī likumā par darba samaksas aizsardzību. Turklāt tika ieviests jauns likums par paternitātes atvaļinājumu, vecāku aprūpi, nepārvaramu varu un elastīgu darba režīmu, kas izriet no saskaņošanas ar ES direktīvu par darba un privātās dzīves līdzsvaru. Šis likums tika pieņemts 2022. gada decembra sākumā, un tas atcēla iepriekšējos likumus par bērna kopšanas atvaļinājumu, nepārvaramas varas un paternitātes atvaļinājumu. Turklāt 2022. gadā Kiprā pirmo reizi tika pabeigts sociālais dialogs par valsts minimālās algas noteikšanu. Attiecīgais ministrijas dekrēts stājās spēkā 2023. gadā, taču tas bija ļoti šķeljošs, jo arodbiedrības to daudzējādā ziņā uzskatīja par problemātisku. Patiesībā arodbiedrībām pēdējos mēnešos ir bijuši vairāki iemesli būt neapmierinātām. Papildus problemātiskajam minimālās algas dekrētam ir bijuši daudzi dažādas nozīmes strīdi. Šie strīdi ir šādi: liels skaits viesnīcu īpašnieku neievēroja koplīgumu pat pēc tam, kad tas kļuva par likumu, jo, pēc arodbiedrību domām, pašreizējās valdības dekrēts, kas atļāva viesnīcu īpašniekiem un darba devējiem citās nozarēs nodarbināt arvien vairāk darba ņēmēju no trešām valstīm, palielināja kaitējumu; likumprojekts par tāldarbu, kas tika izstrādāts pēc produktīva sociālā dialoga procesa, nekad nenonāca Pārstāvju palātā, jo iejaucās darba devēju organizācijas, kas cerēja uz labvēlīgāku ES direktīvu šajā jautājumā; un darba devēju organizācijas atteicās, un valdība nevēlējās ievērot vienošanos par dzīves dārdzības pabalsta (COLA) atjaunošanu, kas noveda pie pirmā ģenerālstreika Kipras Republikas vēsturē. Visi šie strīdi joprojām ir neatrisināti jautājumi.
