Darba dzīves valsts profils Īrijā
Šajā profilā ir aprakstītas galvenās darba dzīves iezīmes Īrijā. Tās mērķis ir sniegt attiecīgu pamatinformāciju par struktūrām, iestādēm, dalībniekiem un attiecīgajiem noteikumiem attiecībā uz darba dzīvi.
Tas ietver rādītājus, datus un regulatīvās sistēmas par šādiem aspektiem: dalībnieki un iestādes, kolektīvās un individuālās darba attiecības, veselība un labklājība, atalgojums, darba laiks, prasmes un apmācība, kā arī vienlīdzība un nediskriminācija darbā. Profili tiek sistemātiski atjaunināti reizi divos gados.
"Individuālās darba attiecības" attiecas uz attiecībām starp atsevišķu darba ņēmēju un viņa darba devēju. Šīs attiecības veido tiesiskais regulējums un sociālo partneru sarunu rezultāti par noteikumiem un nosacījumiem. Šajā sadaļā aplūkots darba attiecību sākums un izbeigšana, kā arī tiesības un pienākumi Īrijā.
Prasības attiecībā uz darba līgumu
1994.–2012. gada Nodarbinātības noteikumu (informācijas) likumi pieprasa, lai darba devēji divu mēnešu laikā pēc darba attiecību sākuma sniegtu darbiniekam rakstiskus noteikumus un nosacījumus. Likumā nav noteikta pienākuma iesniegt rakstisku darba līgumu.
2018. gada Nodarbinātības (dažādi noteikumi) likums paredz, ka darbiniekiem piecu dienu laikā pēc darba uzsākšanas ir jāsniedz galvenie nodarbinātības noteikumi, tostarp darba devēja nosaukums un adrese, algas likme un darba laiks. Ja darba devējs viena mēneša laikā no darba uzsākšanas dienas rakstiski nenorāda darbiniekam šos darba pamatnoteikumus, darba devējam pēc saīsinātas notiesāšanas (rajona tiesā) var tikt piemērots naudas sods līdz 5 000 eiro vai brīvības atņemšana līdz 12 mēnešiem.
Atlaišanas un izbeigšanas procedūras
1973. gada Minimālā paziņojuma un nodarbinātības noteikumu likums paredz minimālo darba attiecību izbeigšanas termiņu darbiniekiem atkarībā no viņu darba stāža.
1967.–2012. gada atlaišanas pabalstu likumi paredz likumā noteiktus pienākumus attiecībā uz atlaišanas scenārijiem, piemēram, minimālo atlaišanas pabalstu divu nedēļu apmērā par katru nostrādāto gadu, kā arī vienas nedēļas algu. Likumā noteiktā atlaišana attiecas uz darbiniekiem, kuri ir nostrādājuši divus gadus pie darba devēja un ir vecāki par 16 gadiem.
1977.–2007. gada Nodarbinātības aizsardzības likumi uzliek darba devējiem pienākumu uzsākt 30 dienu konsultāciju periodu attiecībā uz darbinieku atlaišanu.
2006. gada Likums par darbiniekiem (informācijas un konsultāciju sniegšana) nosaka, ka darba devējiem ir jākonsultējas ar darbiniekiem par būtiskām izmaiņām darba vietā (uzņēmumos ar 50 vai vairāk darbiniekiem).
1977. gada Likums par negodīgu atlaišanu ir galvenais tiesību akts darbiniekiem pret negodīgu atlaišanu.
Bērna kopšanas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums un paternitātes atvaļinājums
1998.–2019. gada Likums par bērna kopšanas atvaļinājumu paredz vecākiem neapmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu; tie ietver ierobežotas tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu smagas ģimenes slimības (nepārvaramas varas) apstākļos.
2019. gada Vecāku atvaļinājuma un pabalstu likums paredz septiņu nedēļu apmaksātu vecāku atvaļinājumu divu gadu laikā pēc bērna piedzimšanas vai adoptēšanas. Atvaļinājuma un pabalstu summas līdz 2024. gadam tiks palielinātas līdz deviņām nedēļām saskaņā ar Darba un privātās dzīves līdzsvara direktīvas prasībām.
Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums ietver 26 nedēļu apmaksātu atvaļinājumu un vēl 16 nedēļas ilgu neapmaksātu atvaļinājumu (t.i., māte var paņemt vismaz 10 mēnešus ilgu atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas). Paternitātes atvaļinājums ietver divu nedēļu apmaksātu atvaļinājumu tēviem. Vecāku atvaļinājums ietver septiņu nedēļu ilgu nenododamu apmaksātu atvaļinājumu, ko mātes un tēvi var izmantot divu gadu laikā pēc bērna piedzimšanas/adopcijas. Vecāku atvaļinājums tiks pagarināts līdz deviņām nedēļām 2024. gadā. Bērna kopšanas atvaļinājums ir neapmaksāts atvaļinājums, ko var izmantot bērna dzīves pirmajos 12 gados.
Likumā noteiktais atvaļinājums
| Maternity leave | |
| Maximum duration | Total of 42 weeks. Two weeks of leave have to be taken before the end of the week of the baby’s expected birth and four of the weeks have to be taken after the birth. |
| Reimbursement | 26 weeks’ paid leave, plus a further 16 weeks’ unpaid (if certain social insurance contribution conditions are met). |
| Who pays? | Maternity benefit is paid by the state if the worker has made sufficient social insurance contributions. Employers are not obliged to pay employees who are on maternity leave but some may do so. |
| Legal basis | 1994–2004 Maternity Protection Acts. |
| Parental leave | |
| Maximum duration | 26 weeks’ unpaid leave. Both parents have an equal and separate entitlement to 26 weeks’ unpaid parental leave per child (for a child up to the age of 12). |
| Reimbursement | Unpaid. |
| Who pays? | Unpaid. |
| Legal basis | 1998–2006 Parental Leave Acts. |
| Paternity leave | |
| Maximum duration | 7 weeks. |
| Reimbursement | A worker may qualify for paternity benefit from the Department of Social Protection if they have made sufficient pay-related social insurance contributions. |
| Who pays? | The state pays paternity benefit if the worker has made sufficient social insurance contributions. Employers are not obliged to pay employees who are on paternity leave but some may do so. |
| Legal basis | Paternity Leave and Benefit Act 2019 (as amended). |
Slimības atvaļinājums
Likumā noteiktais slimības atvaļinājums un samaksa tika ieviesta 2022. gadā un ieviesta 2023. gada 1. janvārī. Slimības pabalsta ilgumu un apmēru nosaka noteikumi. 2023. gadā tas tika noteikts 3 dienu apmērā gadā 70 % apmērā no parastās darba samaksas (ar maksimālo apmēru 110 EUR dienā). 2024. gadā tas ir pieaudzis līdz 5 dienām gadā. 2025. gadā tas būs 7 dienas gadā, un 2026. gadā tas palielināsies līdz 10 dienām gadā.
Valsts sektora darbiniekiem ir piekļuve valsts slimības pabalsta shēmai, kas izklāstīta 2014. gada Valsts dienesta vadības (slimības atvaļinājuma) noteikumos. Šie noteikumi paredz slimības atvaļinājumu ar pilnu apmaksu trīs mēnešus, kam seko atvaļinājums ar pusalgu vēl trīs mēnešus četru gadu periodā. Noteikumos ir paredzēts kritisko slimību protokols, kas ļauj tiem, kas cieš no smagas slimības/traumas (saskaņā ar noteiktiem kritērijiem), saņemt sešu mēnešu pilnu algu un sešu mēnešu pusi algas.
Pensionēšanās vecums
Īrijā nav vispārēja automātiska pensionēšanās vecuma. Valsts pensijas vecums tagad tiek izmaksāts 66 gadu vecumā, un bija plānots, ka tas palielināsies līdz 67 gadiem 2021. gadā un līdz 68 gadiem 2028. gadā gan sievietēm, gan vīriešiem. Tomēr pieaugums līdz 67 gadiem ir apturēts, ņemot vērā spēcīgu politisko pretreakciju. Jaunā Pensiju komisija izskatīja dažādus jautājumus par valsts pensijām un ieteica ceļu, kā laika gaitā palielināt valsts pensijas vecumu. Valdība vēl nav pieņēmusi šo ceļu. Dažas profesijas ir noteikusi pensionēšanās vecumu, piemēram, Garda Síochána (60 gadi) un ugunsdzēsēji. Likumā noteiktais minimālais pensionēšanās vecums valsts sektorā (tiem, kas pievienojušies kopš 2004. gada) ir 65 gadi (izņemot Garda Síochána un ugunsdzēsējus). Tiesnešiem jādodas pensijā 70 vai 72 gadu vecumā, atkarībā no tā, cik ilgi viņi ir nostrādājuši.
2018. gada decembrī tika pieņemts 2018. gada Valsts dienesta pensijas (pensionēšanās vecuma) likums. Likums paredz palielināt obligāto pensionēšanās vecumu lielākajai daļai valsts ierēdņu, kas pieņemti darbā pirms 2004. gada 1. aprīļa, no 65 līdz 70 gadu vecumam. Saskaņā ar likumu ikvienam valsts ierēdnim, kurš nebija sasniedzis obligāto pensionēšanās vecumu pirms 2018. gada 26. decembra, ir jauns obligātais pensionēšanās vecums 70 gadi.
Lielākajai daļai ierēdņu, kas pieņemti darbā pirms 2004. gada 1. aprīļa, obligātais pensionēšanās vecums bija 65 gadi. Valsts ierēdņiem, kas pieņemti darbā laikā no 2004. gada 1. aprīļa līdz 2012. gada 31. decembrim ("jaunpienācēji"), nav obligātā pensionēšanās vecuma, un šie tiesību akti viņus neietekmē. Valsts ierēdņi, kas pieņemti darbā 2013. gada 1. janvārī vai vēlāk, ir vienotās pensiju shēmas dalībnieki, un viņiem jau bija obligātais pensionēšanās vecums 70 gadi. Līdz ar 2018. gada Valsts dienesta pensijas (pensionēšanās vecuma) likuma pieņemšanu nevienam valsts ierēdnim, izņemot uniformētās ātrās uzkrāšanas grupas locekli, obligātais pensionēšanās vecums nav mazāks par 70 gadiem.
Uz šādām grupām neattiecas:
Vienota pensiju ātrās uzkrāšanas grupa: Valsts pakalpojumu sektorā ir noteiktas darbinieku grupas, kurām operatīvu iemeslu dēļ ir jādodas priekšlaicīgi pensijā. Šajā grupā ietilpst Garda Síochána locekļi, Pastāvīgo aizsardzības spēku locekļi, ugunsdzēsēji un cietuma darbinieki.
Grupas, kurām saskaņā ar konvenciju nav obligāta pensionēšanās vecuma: Īrijas prezidents, Oireachtas palātas vai Eiropas Parlamenta locekļi, kvalificēti amati, kā noteikts 2004. gada Likumā par valsts dienesta pensiju (dažādi noteikumi) (piemēram, valdības locekļi, valsts ministri, Ceann Comhairle, ģenerālprokurors).
Tiesu varas locekļi un citi, kuru obligātais pensionēšanās vecums saskaņā ar tiesu un tiesu amatpersonu tiesību aktiem ir tieslietu un vienlīdzības ministra pienākums: Tas ietver tiesnešus, Augstās tiesas meistaru un apgabalu sekretārus.
ierēdņi, kuri ir aizgājuši pensijā un ir atkārtoti pieņemti darbā uz līguma pamata: viņu noteikta termiņa līguma noteikumi joprojām ir spēkā.
