Vispārīga informācija par Itāliju

Ekonomikas un finanšu dokumenta (Nota di Aggiornamento al Documento di Economia e Finanza) (Ekonomikas un finanšu ministrija, 2022. gads) 2022. gada atjauninātajā piezīmē, ko Ministru padome apstiprināja 2022. gada 28. septembrī, ir ietverta tikai pašreizējo tendenču un prognožu analīze attiecībā uz Itālijas ekonomiku un publiskajām finansēm saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem. Pēc sešiem ceturkšņiem ar straujāku izaugsmi, nekā gaidīts, kas 2022. gada otrajā ceturksnī iekšzemes kopproduktu (IKP) pārsniedza 2019. gada vidējo rādītāju (gadu pirms Covid-19 pandēmijas), tautsaimniecības perspektīvas 2022. gada septembrī šķita mazāk labvēlīgas. Pasaules ekonomika un Eiropas ekonomika ievērojami palēninās. Ekspansīvā biznesa cikla iespējamās maiņas pazīmes ir saistītas ar enerģijas cenu pieaugumu, pēkšņo procentu likmju pieaugumu, reaģējot uz inflācijas pieaugumu, un ģeopolitisko situāciju. 2022. gadā cenu kāpums nepieredzēti palielināja enerģijas importa izmaksas Itālijā, palielinot tirdzniecības bilanci deficītā pēc gandrīz 10 gadu nepārtraukta pārpalikuma. Tajā pašā laikā inflācijas pieaugums veicināja nodokļu ieņēmumu pieaugumu, kas bija daudz lielāks nekā prognozēts; Gūtos papildu ieņēmumus valdība izmantoja, lai mazinātu enerģijas cenu pieauguma ietekmi uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Valdības pieņemtie pasākumi 2022. gadā atbalstīja valsts ekonomiku. Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda datiem līdz 2022. gada beigām IKP uz vienu iedzīvotāju bija palielinājies par 3,7%, salīdzinot ar 7% 2021. gadā. Pozitīvo ieņēmumu rādītāju un publisko izdevumu samazināšanās rezultātā valsts budžeta deficīts kā daļa no IKP samazinājās no 9 % 2021. gadā līdz 7.9 % 2022. gadā.

Itālijas darba tiesību avotus var iedalīt divās grupās: likumdošanas avoti (Eiropas, valsts un reģionālā) un nacionālie koplīgumi (NCBA). Tiesu prakse un Valsts darba inspekcijas norādījumi var būtiski ietekmēt darba tiesisko attiecību vadību.

Attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem galvenokārt regulē likumi, NCBA un decentralizētie koplīgumi (DCBA), atstājot konkrētus jautājumus risināt ar individuāliem darba līgumiem.

Nozīmīgākie tiesību avoti, kas attiecas uz darba un darba attiecībām, ir šādi:

• Itālijas Konstitūciju (1., 3., 4., 35.–41., 45., 46. un 99. pants)

• Darba ņēmēju statūti (Likums Nr. 300/1970), kuru sešās sadaļās ir aplūkoti šādi temati: darba ņēmēju brīvība un cieņa, arodbiedrību brīvība, arodbiedrību darbība, dažādi un vispārīgi noteikumi, darbā iekārtošanas noteikumi, nobeiguma un krimināltiesību noteikumi

• 1993., 2009., 2011., 2013., 2014. un 2018. gada pamatnolīgumi par koplīgumiem un darba attiecību sistēmām (protokoli un konsolidētie teksti)

• noteikumi par individuālu atlaišanu (Darba likuma 18. pants, Likums Nr. 604/1966, 92/2012, 23/2015)

• noteikumi par kolektīvo atlaišanu (Likums Nr. 223/1991, 92/2012, 23/2015)

• Darba likums (darba tiesību reforma, kas īstenota, pieņemot vairākus likumdošanas pasākumus laikposmā no 2014. līdz 2016. gadam: Likums Nr. 22/2015, 23/2015, 80/2015, 81/2015, 148/2015, 149/2015, 150/2015, 151/2015, 185/2016), kas reglamentē individuālu un kolektīvu atlaišanu, elastīgu darba režīmu, sociālās drošības tīklus utt.

• darba laika noteikumi (Likums Nr. 66/2003)

• Konsolidētais teksts par drošību un veselības aizsardzību darbā (Likums Nr. 81/2008)

• Likums Nr. 104/2022, ar ko īsteno Direktīvu (ES) 2019/1152 un ievieš jaunus pienākumus darba devējiem attiecībā uz darba līgumos darba ņēmējiem sniedzamo informāciju

• Likums Nr. 215/2003 un Nr. 216/2003, ar ko ievieš pasākumus, lai novērstu diskrimināciju dzimuma, rases, etniskās piederības dēļ un diskrimināciju nodarbinātības un darba apstākļu dēļ

Darba attiecības un darba koplīgumu sistēmu Itālijā likumdevējs neregulē. Noteikumi par arodbiedrībām un darba devēju pārstāvību un pārstāvību Itālijā gandrīz neeksistē. Starparodbiedrību sistēma (ordinamento intersindacale) ļauj aplūkot darba attiecību noteikumu piemērošanas ietekmi uz Itālijas darba attiecību sistēmas dinamiku. Starpsavienības sistēmas noteikumi ir izklāstīti starpkonfederatīvos nolīgumos, pamatnolīgumos, protokolos, noteikumos utt. Tos var parakstīt divpusēji, darba ņēmēju konfederācijas un darba devēju konfederācijas, vai trīspusēji, ja piedalās valdība. Šeit jāmin konsolidētais teksts par arodbiedrību pārstāvību (TU 2014), kas izriet no 2014. gada 10. janvāra nolīguma starp Itālijas Rūpniecības vispārējo konfederāciju (Confederazione Generale dell'Industria Italiana, Confindustria) un Itālijas Vispārējo darba konfederāciju (Confederazione Generale Italiana del Lavoro, CGIL), Itālijas Darba ņēmēju arodbiedrību konfederāciju (Confederazione Italiana Sindacati Lavoratori, CISL) un Itālijas Darba ņēmēju arodbiedrība (Unione Italiana del Lavoro, UIL).

Itālijas darba attiecību un darba koplīgumu sistēmu tradicionāli regulē NCBA. Šīs sistēmas pamatā ir varas līdzsvars starp galvenajām arodbiedrībām (CGIL, CISL un UIL), tas ir, konfederālajām arodbiedrībām, kas pārstāv darba ņēmējus visās Itālijas ekonomikas nozarēs un vada starpnozaru koplīgumu slēgšanas procesus. Trīs arodbiedrību izveides, attīstības un nacionālās dibināšanas laikā tās bija saskaņotas ar trim dominējošajiem politiskajiem spēkiem un ideoloģiskajām tradīcijām Itālijā (tas ir, marksisma/sociālistiskā, kristīgā un republikāniskā tradīcija). Laika gaitā un masu partiju krīzes un spēcīgās politiskās ideoloģijas dēļ trīs konfederālās arodbiedrības ir ļāvušas dažādām ideoloģijām pastāvēt līdzās, lai gan to sākotnējā identitāte daļēji saglabājas.

Nepieciešamība formalizēt darba attiecību noteikumus Itālijā ir radusies divu iemeslu dēļ: no vienas puses, tāpēc, ka ir izveidojušās autonomas arodbiedrības un kaujinieku grupas, kas ir apdraudējušas trīs konfederāciju hegemonisko pozīciju, un, no otras puses, lielu ideoloģisko konfliktu izzušana starp konfederācijām. Itālijas darba attiecību sistēma ir sākusi izstrādāt savus noteikumus, kas ir izklāstīti starpkonfederālajos nolīgumos, pamatnolīgumos, protokolos utt.

Itālijas darba attiecību regulējums pēdējos gados ir piedzīvojis daudzas izmaiņas, lai palielinātu decentralizētu sarunu nozīmi un panāktu ciešāku saikni starp algām un ražīgumu.

2018. gadā Confindustria, lielākā darba devēju konfederācija, un CGIL, CISL un UIL panāca starpnozaru vienošanos par sarunu sistēmu (2018. gada 9. marta Rūpnīcu pakts (Patto della Fabbrica)). Nolīgums ir paredzēts, lai papildinātu ražošanas un pakalpojumu pārveidi un digitalizāciju, uzsverot efektivitāti un līdzdalību. Nolīgums ievieš pamatnostādņu kopumu par darba attiecību saturu un institūcijām, kā arī par dažiem abpusēji interesējošiem jautājumiem, par kuriem būtu jāapspriež turpmākie darījumi. Jo īpaši tas attiecas uz pārstāvības sertifikāciju un uzsver nepieciešamību paplašināt nolīgumu, attiecinot to arī uz darba devēju organizācijām. Nolīgums arī apstiprina sarunu sistēmas divu līmeņu struktūru, kurā NCB ir galvenais pīlārs un DCBA kā instrumenti, lai atbalstītu konkrētu uzņēmumu līmeņa praksi un vajadzības, un identificē vairākus jautājumus, kas tiks aplūkoti turpmākajās sarunās, piemēram, līgumiskā labklājība; apmācība un prasmju pilnveide; veselība un drošība kā prioritāra joma līdzdalības darba attiecību attīstībā; aktīva darba tirgus politika, lai nodrošinātu iekļaujošāku un dinamiskāku darba tirgu; un līdzdalības praksi, jo īpaši inovatīvus darba organizācijas modeļus, kas būtu jāveicina DCBA. 2018. gada decembrī tika panākta viena īstenošanas vienošanās par veselības un drošības jautājumiem.

Ir vērts pieminēt unikālo burtciparu kodu, ko Nacionālā ekonomikas un darba padome (Consiglio Nazionale dell'Economia e del Lavoro, CNEL) piešķir katrai NCBA. Dekrētlikuma Nr. 76/2020 16. ceturtā daļa, kas ar grozījumiem pārveidota par Likumu Nr. 120/2020, paredzēja, ka darba devējam obligātajos paziņojumos Darba un sociālās politikas ministrijai un ikmēneša pārskatos Valsts sociālā nodrošinājuma institūtam (INPS) ir jānorāda dati, kas saistīti ar darbiniekam piemēroto NCBA, izmantojot unikālo burtciparu kodu, ko piešķir CNEL, kad līgumu pievieno CNEL arhīvam. INPS 2021. gada 12. novembra apkārtrakstā Nr. 170 tika sniegta informācija par datu pārvietošanu caur Uniemens plūsmu, ko atvieglo CNEL piešķirtais unikālais burtciparu kods. Sākot ar darba devēju 2022. gada februāra deklarāciju, dati tiek pārsūtīti tikai ar CNEL koda starpniecību. Izņēmums ir lauksaimniecības un mājsaimniecības darba nozares koplīgumiem, attiecībā uz kuriem darba devēju saziņa ar INPS notiek arī ar citu informācijas plūsmu starpniecību un par kuriem tādēļ Uniemens avota informācija ir daļēja. Tas ļauj iegūt ļoti precīzus datus par NCB piemērošanu nodokļu vajadzībām.

Covid-19 pandēmija apgrūtināja darba koplīguma slēgšanas sarunas, jo īpaši tās ekonomiskās ietekmes un atveseļošanās nenoteiktības dēļ. Tomēr sarunas par nozaru nolīgumu atjaunošanu turpinājās, un tika panākta vienošanās. Dažos gadījumos algu palielinājums tika plānots līgumu darbības laikā, lai ņemtu vērā gaidāmo atveseļošanās periodu.

Kopš 2020. gada marta diskusijas starp Darba un sociālās politikas ministriju, Veselības ministriju, Ekonomikas attīstības ministriju, Valsts apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā institūtu (INAIL) un sociālajiem partneriem ir novedušas pie kopīga protokola par pasākumiem Covid-19 izplatības apkarošanai un ierobežošanai darbavietā, kas ir vairākkārt grozīts un īstenots. Protokols un tā turpmākie atjauninājumi, izstrādājot principus, kas izklāstīti Likumā Nr. 81/2008 (Konsolidētais teksts par drošību un veselības aizsardzību darbā), nodrošina atsauces sistēmu uzņēmuma līmeņa veselības aizsardzības un drošības protokolu izstrādei.

Tika ieviesta obligāta vakcinācija pret Covid-19 darbiniekiem. 2021. gadā piekļuve uzņēmuma telpām kļuva atkarīga no "zaļās caurlaides" – tas ir, vakcinācijas vai pārslimošanas Covid-19 sertifikāta. 2022. gada sākumā visiem publiskajiem un privātajiem darbiniekiem vecumā no 50 gadiem bija nepieciešama pastiprināta "zaļā caurlaide", tas ir, apliecinot, ka turētājs ir pabeidzis vakcinācijas ciklu, lai piekļūtu savai darba vietai. Tas pats vispārējais pienākums bez 50 gadu vecuma ierobežojuma attiecās arī uz dažām darba ņēmēju kategorijām, kas tika uzskatītas par "pakļautām" Covid-19 infekcijas riskam, proti, darba ņēmējiem valsts un privātajā veselības aprūpes nozarē (ārstiem, medmāsām un citiem darbiniekiem); Residenze Sanitarie Assistenziali (sociāli medicīniskas dzīvojamās telpas vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti); skolu darbinieki (visu līmeņu privātajās un valsts skolās, universitātēs un mācību iestādēs); un darbinieki aizsardzības, drošības un sabiedriskās glābšanas nozarē. Darbiniekiem, kuri neievēroja vakcinācijas prasības, tika piemērots finansiāls sods. Turklāt tika uzskatīts, ka darba ņēmēji, kas neatbilst prasībām, ir nepamatoti prombūtnē, bet bez disciplinārām sekām, un viņiem ir tiesības saglabāt darbu līdz brīdim, kad viņi uzrāda "zaļo caurlaidi". Darba devējiem nebija jāmaksā darbiniekiem par neattaisnotas prombūtnes dienām. Līdz 2022. gada 15. jūnijam darba devēji pēc piecām neattaisnotas prombūtnes dienām obligātās vakcinācijas neievērošanas dēļ varēja atstādināt darbiniekus no darba uz darba līguma laiku, kas noslēgts viņu aizstāšanai, uz laiku, kas nepārsniedz 10 darbdienas, un to var pagarināt līdz 2022. gada 15. jūnijam. 2022. gada 15. jūnijā prasība vakcinēties, lai iekļūtu darba vietā, tika atcelta gandrīz visām iepriekš minētajām darba ņēmēju kategorijām, izņemot veselības aprūpes darbiniekus un Residenze Sanitarie Assistenziali nodarbinātos darba ņēmējus, kuriem prasība beidzās 2022. gada 1. novembrī.

Covid-19 pandēmija paātrināja attālinātā darba ieviešanu Itālijā. Pandēmijas laikā šī darba režīma izmantošana palielinājās, un šķiet, ka tas ir jauns modelis, kas raksturos darba nākotni Itālijā. 2021. gada 7. decembrī Darba un sociālās politikas ministrijā tika panākta vienošanās ar sociālajiem partneriem par pirmo nacionālo protokolu par elastīgu darbu privātajā sektorā. Protokolā ir izklāstīta attālinātā darba definīcija un vadlīnijas valsts, uzņēmumu un teritoriālā līmeņa koplīgumiem saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti Likumā Nr. 81/2017 un spēkā esošajos koplīgumos. Darba koplīguma slēgšanas sarunas tiek veiktas, lai noteiktu, kādi pasākumi ir jāīsteno konkrētās nozarēs.