Itālijas darba dzīves valsts profils
Šajā profilā ir aprakstītas galvenās darba dzīves iezīmes Itālijā. Tās mērķis ir sniegt attiecīgu pamatinformāciju par struktūrām, iestādēm, dalībniekiem un attiecīgajiem noteikumiem attiecībā uz darba dzīvi.
Tas ietver rādītājus, datus un regulatīvās sistēmas par šādiem aspektiem: dalībnieki un iestādes, kolektīvās un individuālās darba attiecības, veselība un labklājība, atalgojums, darba laiks, prasmes un apmācība, kā arī vienlīdzība un nediskriminācija darbā. Profili tiek sistemātiski atjaunināti reizi divos gados.
Tiesības streikot ir nostiprinātas Itālijas Konstitūcijas 40. pantā, kas stājās spēkā 1948. gadā. Patiešām, Darba likums tieši neiejaucas streiku jautājumā, bet tas ietver streikus starp aizsargātajām tiesībām attiecībā uz darba devēju rīcību pret arodbiedrībām saskaņā ar 28. pantu un aizliedz diskrimināciju, pamatojoties uz streikiem, saskaņā ar 15. pantu.
Likumdevēju klusēšanas laikā tiesu prakse ir radījusi daudzus nolēmumus, kas no Itālijas kriminālkodeksa ir atcēluši ierobežojumus streika tiesību izmantošanai (fašistiskās korporatīvās tiesību sistēmas paliekas).
Itālijas tiesību sistēmā ir vairāki noteikumi, kas liedz darba devējam veikt darbības, kuru mērķis ir ierobežot tiesības streikot, piemēram, atlaišanas spēkā neesamību, ko izraisījusi piedalīšanās streikā.
Tiesības streikot tiek uzskatītas par "individuālām tiesībām, kas tiek īstenotas kolektīvi", jo streika interesēm ir kolektīvs raksturs. Lai streiku uzskatītu par likumīgu, ir jāizpilda divas prasības: 1) darba darbības pārtraukšana tiek organizēta kolektīvi, un to veicina arodbiedrība vai darba ņēmēju grupa, kas nav arodbiedrībā, lai aizsargātu kolektīvās intereses; un (2) kolektīvā rīcība notiek brīvprātīgi.
Tiesību streikot izmantošanas rezultātā tiek apturēti divi darba tiesisko attiecību pamatpienākumi: darbiniekam ir tiesības neveikt darbu; un darba devējam nav pienākuma maksāt darbiniekam par darba laiku, kas nav nostrādāts sakarā ar piedalīšanos streikā.
Attiecībā uz darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas mērķauditorija, Itālijā var notikt šādi streiki:
ģenerālstreiks (atturēšanās no darba, kas skar visus darba ņēmējus valstī)
nozaru streiks (atturēšanās no darba, kas skar tikai vienu tautsaimniecības nozari vai vienu darba ņēmēju kategoriju)
vietējais streiks (atturēšanās no darba, kas skar tikai darba ņēmējus no noteikta ģeogrāfiskā apgabala)
uzņēmuma līmeņa streiks (atturēšanās no darba, kas skar darba ņēmējus konkrētā uzņēmumā)
Attiecībā uz streika raksturlielumiem Itālijā var notikt šādi streiku veidi:
kārtējais streiks (atturēšanās no darba)
baltais streiks (darbinieki, tā vietā, lai atturētos no darba, bezjēdzīgi piemēro darba noteikumus, radot neērtības un palēninājumu)
artikulēti streiki (kuru mērķis ir mainīt funkcionālās saiknes starp ražošanas elementiem, lai radītu maksimālu kaitējumu darba devējam ar minimālu darba samaksas zudumu streikotājiem)
periodisks jeb "žagas" streiks (darba ņēmēji pārtrauc darbu uz īsu, neregulāru laiku)
rotējošs jeb "šaha galda" streiks (dažādas darba ņēmēju grupas vai struktūrvienības organizācijā pēc kārtas streiko)
Attiecībā uz streika iemesliem Itālijā var notikt šādi streiku veidi.
Kārtējais streiks (atturēšanās no darba ekonomisku/profesionālu mērķu dēļ).
Politiskais streiks (atturēšanās no darba politiskiem mērķiem). Ir jānošķir tīrs politisks streiks un politiski ekonomisks streiks. Pirmais attiecas uz politisko izvēļu vai vispārējo politisko orientāciju izplatību bez precīzas ekonomiskās prasības, bet otrais ir vērsts uz politisku iejaukšanos, kas īpaši attiecas uz darba ņēmēju sociālekonomiskajiem apstākļiem. Konstitucionālā tiesa savā spriedumā Nr. 123/1962 pirmo reizi atzina tīro politisko streiku par likumīgu. Tiesa uzskata, ka tieši streika "ekonomiskie mērķi" ļauj nošķirt tīri politisku streiku kā vienkāršu darba ņēmēja brīvību un politiski ekonomisku streiku kā darba ņēmēja tiesības.
Simpātiju streiks (atturēšanās no darba, solidarizējoties ar citām darba ņēmēju grupām, ar kurām ir kopīgas intereses, vai ar atsevišķu darba ņēmēju). Likums Nr. 146/1990 reglamentē tiesības streikot būtiskos sabiedriskajos pakalpojumos neatkarīgi no tā, vai tos sniedz valsts pārvalde vai privātie uzņēmumi. Būtiski sabiedriskie pakalpojumi ir pakalpojumi, kas nodrošina konstitucionāli aizsargātas tiesības (piemēram, tiesības uz izglītību, veselību, sabiedrības drošību un mobilitāti) vai sabiedrisko kārtību un sabiedrības intereses. Tie ietver, piemēram, vietējo transportu, neatliekamās palīdzības dienestus, slimnīcas, ugunsdzēsības dienestu, infrastruktūras pakalpojumus, skolas noslēguma eksāmenus. Vispārīgie kritēriji ir tādi, ka, izsludinot streiku, ir jāievēro paziņošanas termiņš un ka streika gadījumā šajos dienestos ir jānodrošina minimālie pakalpojumi, lai līdzsvarotu streika tiesību izmantošanu un citas aizsargātas tiesības vai intereses. Minimālos pakalpojumus var noteikt ar koplīgumiem vai likumu. Tika izveidota īpaša valsts komisija, lai piemērotu likumu par tiesībām streikot sabiedriskajos pamatpakalpojumos (Commissione di garanzia dell'attuazione della legge sullo sciopero nei servizi pubblici essenziali).
Gaidāmi Darba un sociālās politikas ministrijas paziņojumi par pašdeklarētajiem datiem par streikiem.
Civildienesta streiku informācijas panelis ir rīks, ar kura palīdzību civildienests saskaņā ar Likuma Nr. 146/1990 noteikumiem pilda savu pienākumu sniegt visu informāciju par valsts streikiem civildienestā, tostarp datus par līdzdalību (izņemot vietējos un/vai reģionālos streikus).
Valsts pārvaldes ministrs: Cruscotto degli scioperi nel pubblico impiego
Kolektīvie strīdu izšķiršanas mehānismi
Darba strīds tiek definēts kā kolektīvs, ja tas rodas konflikta rezultātā starp darba devēju organizācijām un arodbiedrību organizācijām.
Darba attiecību un darba attiecību ģenerāldirektorāts veic starpniecības pasākumus darba strīdu gadījumā un vispār valsts nozīmes korporatīvajās krīzēs, t. i., iesaistot operatīvās un ražošanas vienības, kas atrodas vairākos reģionos. Jo īpaši ģenerāldirektorāts:
veic starpniecības pasākumus NCB izveidei un atjaunošanai
ir kompetenta vadīt kopīgās pārbaudes procedūras, kas nepieciešamas, lai Sociālā nodrošinājuma un apmācības ģenerāldirektorātam iesniegtu pieteikumus par ārkārtas algas piemaksas režīma atļauju uzņēmumu reorganizācijai un krīzēm
ir kompetenta veikt kolektīvās atlaišanas procedūru administratīvo posmu saskaņā ar Likumu Nr. 223/1991
Plašāku informāciju par kolektīvajiem darba strīdiem skatīt Darba un sociālās politikas ministrijā (bez datuma-a) un plašāku informāciju par Darba attiecību un darba attiecību ģenerāldirektorātu skatīt Darba un sociālās politikas ministrijā (bez datuma-b).
Individuāli strīdu izšķiršanas mehānismi
Itālijas tiesu sistēmā darba tiesnesis nosaka specializētu nodaļu (darba tiesas) katrā vispārējās jurisdikcijas tiesā pirmajā instancē, katras apelācijas tiesas otrajā instancē un Augstākajā kasācijas tiesā leģitimitātes pārbaudei ar jurisdikciju izskatīt jautājumus, kas saistīti ar darba tiesībām un sociālo nodrošinājumu.
Strīdus par individuālām darba attiecībām papildus tiesas nolēmumiem var izšķirt arī samierināšanas ceļā: likumā noteiktā procedūra paredz, ka lēmumus var pieņemt samierināšanas komisija, kuras priekšsēdētājs ir teritoriāli kompetentās provinces darba direkcijas direktors un kuras sastāvā ir darba ņēmēju un darba devēju pārstāvji. Šis strīdu izšķiršanas instruments tika paredzēts, lai mazinātu darba tiesu darba slodzi un samazinātu kavēšanos to tiesvedībā.
Turklāt vēl viens diezgan bieži sastopams samierināšanas veids praksē notiek ar paritātes samierināšanas komisijas starpniecību, kas paredzēta daudzos darba koplīgumos. Šajā procedūrā piedalās arodbiedrību un darba devēju pārstāvji, un personu, kas veic mediācijas funkcijas, ieceļ arodbiedrība, kurai darbinieks pieder.
Alternatīvu strīdu izšķiršanas mehānismu izmantošana
Nav iespējams ziņot par to, cik bieži tiek izmantoti alternatīvi darba strīdu izšķiršanas veidi salīdzinājumā ar darba tiesām, jo šie dati nav pieejami.
