Darba dzīves valsts profils Latvijā
Šajā profilā ir aprakstītas galvenās darba dzīves iezīmes Latvijā. Tās mērķis ir sniegt attiecīgu pamatinformāciju par struktūrām, iestādēm, dalībniekiem un attiecīgajiem noteikumiem attiecībā uz darba dzīvi.
Tas ietver rādītājus, datus un regulatīvās sistēmas par šādiem aspektiem: dalībnieki un iestādes, kolektīvās un individuālās darba attiecības, veselība un labklājība, atalgojums, darba laiks, prasmes un apmācība, kā arī vienlīdzība un nediskriminācija darbā. Profili tiek sistemātiski atjaunināti reizi divos gados.
Laikposmā no 2012. līdz 2022. gadam iekšzemes kopprodukta (IKP) gada pieaugums svārstījās no 7 % (2012. gadā) līdz -2,2 % (2020. gadā). 2012.–2022. gadā, izņemot kritumu 2020. gadā, gada pieauguma temps bija mērens (1,9–4%), bet saglabājās pozitīvs. 10 gadu periodā bezdarba līmenis nepārtraukti samazinājās. Kopējais bezdarba līmenis 2022. gadā bija 6.9%. Aplūkotajos 10 gados nodarbinātības līmenis palielinājās, un kopējais nodarbinātības līmenis 2012. gadā bija 74,3 % un 2022. gadā – 76,8 %. 2022. gadā vīriešu nodarbinātības līmenis (79,1%) bija augstāks nekā sieviešu nodarbinātības līmenis (74,5%).
Darba likumdošana ietver Darba likumu (pieņemts 2001. gada 20. jūnijā), Darba aizsardzības likumu (pieņemts 2001. gada 20. jūnijā) un papildu tiesību aktus, Darba strīdu likumu (pieņemts 2002. gada 26. septembrī), Streiku likumu (pieņemts 1999. gada 23. aprīlī) un vairākus citus normatīvos aktus, kas regulē darba samaksu īpašām darba ņēmēju grupām un citus specifiskus jautājumus.
Darba devēju pārstāvību, darbinieku pārstāvību un darba koplīguma slēgšanas sarunas reglamentē Darba likums, Arodbiedrību likums (jaunā redakcija, kas pieņemta 2014. gada 6. martā) un Darba devēju organizāciju un to apvienību likums (pieņemts 1999. gada 19. maijā).
2011. gada 19. maijā pieņemtais likums par darba ņēmēju informēšanu un uzklausīšanu ES līmeņa komercsabiedrībās un ES līmeņa komercsabiedrību grupās nosaka Eiropas uzņēmumu padomju lomu.
2022. gadā Darba likumā tika veikti divi grozījumu komplekti. Pirmie grozījumi (pieņemti 2022. gada 6. jūnijā un spēkā no 2022. gada 1. augusta) ieviesa izmaiņas vairāk nekā 40 likuma pamatdaļā un trīs izmaiņas pārejas noteikumos (Latvijas Republikas Saeima, 2022a). Šīs izmaiņas attiecas uz šādiem jautājumiem:
koplīgumu regulēšana (piemēram, atkāpes no koplīgumiem);
darbiekārtošanas pakalpojuma sniedzēja pienākums rakstiski informēt darbinieku par darbiekārtošanas pakalpojuma saņēmēju pirms paredzamās darbinieka iecelšanas darbā
Jaunas prasības attiecībā uz darba līgumu saturu
stingrāks darba devēja pienākums informēt darbiniekus par nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem
Jauni pārbaudes noteikumi
darba devēja pienākums informēt darbiniekus par komandējumiem, kas viņiem paredzēti
plašāka solidārā atbildība būvniecības nozarē
Valsts darba inspekcijas (VDI) atļauja virsstundu darbam
jauni darba laika noteikumi darbiniekiem, kuru darba grafiks nav pilnībā vai lielākoties paredzams
darba ņēmēju tiesības pielāgot savu darba laiku;
Par noteikumu, ka ikgadējā atvaļinājuma izmantošana nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas
darba devēja pienākums nodrošināt bezalgas atvaļinājumu
tēvu tiesības uz ilgāku paternitātes atvaļinājumu
bērna kopšanas atvaļinājums
Ar otro grozījumu kopumu (spēkā no 2022. gada 25. novembra) tika ieviesti izņēmumi minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtībā (Latvijas Republikas Saeima, 2022b).
Sociālā dialoga sistēma tika izveidota 1990. gadu sākumā, kad Latvijas Darba likumā un citos specifiskos likumos tika noteikta arodbiedrību, darba devēju organizāciju loma, koplīgumi un sarunu kārtība. Sistēmas pamatā ir iesaistīto personu brīvprātīgas līdzdalības princips. Sākumā sociālais dialogs bija divpusējs process. Pēc tam, 1993. gadā, tika izveidota sociālā dialoga sistēma, kuras pamatā bija trīspusējs sarunu process. Tajā pašā gadā tika izveidotas divas trīspusējas padomes, un 1994. gadā tika izveidota vēl viena padome. Darbiniekus pārstāvēja un joprojām pārstāv viena nacionāla līmeņa organizācija – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devējus pārstāv arī viena organizācija – Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) (dibināta 1993. gadā).
Darba devēju, valdības un arodbiedrību Nacionālā trīspusējā konsultatīvā padome tika izveidota 1993. gada decembrī. 1996. gadā tā tika reorganizēta par Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi (NTSP).
1998. gada 12. maijā, pamatojoties uz "Trīspusējās sadarbības koncepciju valsts līmenī", padomes tika apvienotas vienā galvenajā padomē un vairākās apakšpadomēs.
Tika pieņemti vairāki tiesību akti, lai regulētu sociālā dialoga procesu. 2002. gadā tika ieviests jauns Darba likums, kas skaidrāk noteica sociālā dialoga galvenos principus, darba devēju pienākumus un darba ņēmēju tiesības.
Kopš sociālā dialoga sistēmas reorganizācijas 1998. gadā nav notikušas būtiskas izmaiņas. Darba attiecības ir korporatīvas un orientētas uz vienprātību. Lai gan tās ir spēcīgas, saskaņotas un trīspusējas valsts līmenī, nozaru līmenī tās ir vājas.
2017. gadā ar grozījumiem Darba likumā darba devēju pārstāvība nozaru līmeņa sociālajās sarunās tika paplašināta, attiecinot to arī uz lielajiem uzņēmumiem. Šādiem lieliem uzņēmumiem būtu jāievēro tāda pati pārstāvības kārtība, kāda ir spēkā attiecībā uz darba devēju organizācijām.
Sociālie partneri ļoti aktīvi darbojās Covid-19 krīzes seku mazināšanā. Sākotnēji viņi pauda pilnīgu atbalstu valdības darbībām, kuru mērķis ir ierobežot vīrusa izplatību, un aktīvi piedalījās valdības ierosināto un pieņemto atbalsta pasākumu izstrādē un uzlabošanā. Vēlāk šajā gadā sociālie partneri uzsvēra sociālā dialoga nozīmi krīzes ietekmes mazināšanā un aicināja valdību labāk ievērot sociālo partneru iniciatīvas.
Valdībai bija galvenā loma pandēmijas sākumā, un lēmumi bija jāpieņem ātri. Tomēr jau no paša sākuma valdība centās pēc iespējas vairāk iesaistīt sociālos partnerus tolaik izveidotajās darba grupās.
Pirmā grupa tika izveidota pirms Covid-19 pandēmijas Finanšu ministrijas aizgādībā, lai veicinātu kolektīvu diskusiju par valsts nodokļu un fiskālo politiku. Otrā grupa tika izveidota Pārresoru koordinācijas centrā, lai koordinētu valsts institūciju darbību, un tās sastāvā bija ministri, sociālo partneru un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Trešā bija Operatīvās vadības grupa – darba grupa starpiestāžu darbību koordinēšanai. Tā izveidota ar Ministru kabineta 2020. gada 10. jūlija rīkojumu Nr. 2020/1.2.1.-84.
Lielākie sociālie partneri (LDDK un LBAS) un citas institūcijas (Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, LTRK), Latvijas Pašvaldību savienība un Latvijas Zinātņu akadēmija izveidoja koalīciju, ko dēvē par "lielo piecinieku". Ar koalīcijas starpniecību viņi koordinēja savas darbības un sagatavoja un iesniedza kopīgus atzinumus.
Šī jaunā pieeja sabiedriskajai apspriešanai nedaudz samazināja sociālo partneru lomu, jo vienošanās tika panākta lielās, iedibinātās grupās.
