Dalībnieki un iestādes Polijā

Ģimenes, darba un sociālās politikas ministrija (Ministerstwo Rodziny, Pracy i Polityki Społecznej, MRPiPS) pašlaik risina sociālā dialoga jautājumus (ar īpaša departamenta starpniecību) un nodrošina infrastruktūru (telpas un organizatorisko un tehnisko atbalstu) trīspusējam sociālajam dialogam valsts līmenī (proti, RDS) un nozaru sociālā dialoga struktūrām (vairumā gadījumu komitejas ir saistītas ar MRPiPS). MRPiPS uztur arī uzņēmumu padomju un vairāku darba devēju koplīgumu reģistru un ir atbildīga par valdības ierosināto jauno darba tiesību noteikumu apspriešanu ar sociālajiem partneriem. 2020. gada beigās darba lietas no MRPiPS pārgāja uz vairāk uz uzņēmējdarbību orientētu ministriju, toreizējo Attīstības, darba un tehnoloģiju ministriju (Ministerstwo Rozwoju, Pracy i Technologii), kas kļuva par Ekonomikas attīstības un tehnoloģiju ministriju (Ministerstwo Rozwoju i Technologii, MRiT). 2021. gadā MRiT tika vājināts, jo darba jautājumi atgriezās MRPiPS. Pašlaik gan MRPiPS, gan MRiT ir politiski vāji un atkarīgi no premjerministra un politisko partiju vadītājiem. Valsts izglītības ministrija (Ministerstwo Edukacji Narodowej) tika apvienota ar Zinātnes un augstākās izglītības ministriju (Ministerstwo Nauki i Szkolnictwa Wyższego) un pārdēvēta par Izglītības un zinātnes ministriju (Ministerstwo Edukacji i Nauki).

Valsts darba inspekcija (Państwowa Inspekcja Pracy, PIP) ir centrālā pārvaldes iestāde (kuru vada parlamenta iecelts galvenais darba inspektors), kas ir atbildīga par darba tiesību aktu ievērošanas un izpildes uzraudzību. PIP uzrauga Darba aizsardzības padome (Rada Ochrony Pracy). Jo īpaši PIP prerogatīvas attiecas uz darba ņēmēju tiesību ievērošanu, veselības aizsardzības un drošības noteikumu ievērošanu, nodarbinātības likumību un palīdzības un konsultāciju sniegšanu pilsoņiem ar darba tiesībām saistītos jautājumos. Vojevodistes (reģionālā) līmenī ir rajonu darba inspekcijas (Okręgowe Inspektoraty Pracy), kuru pienākums (papildus iepriekš minētajām) ir reģistrēt jaunus un grozītus viena darba devēja darba koplīgumus. Darba inspektori veic savus pienākumus, veicot preventīvus pasākumus (izplatot zināšanas, veicinot veselības aizsardzību un drošību darbā un konsultējot darba devējus un darba ņēmējus) un veicot darba vietas revīzijas (kontrole uz vietas un netieša izmeklēšana). Ir divas revīziju kategorijas: regulāras un tīšas (plānotas), kuru mērķis ir pārbaudīt konkrētas nozares vai uzņēmumus.

Darba tiesas ir atsevišķas un autonomas vispārējo (vietējo, rajona un apelācijas) tiesu organizatoriskas vienības, un tās ir atbildīgas par darba lietu izskatīšanu un izlemšanu (prasības, kas saistītas ar nodarbinātību un darba attiecībām, prasības, kas saistītas ar citām tiesiskajām attiecībām, uz kurām attiecas darba tiesību normas, darba tiesisko attiecību esamības noteikšanu un zaudējumu atlīdzināšanu ar darbu saistītu nelaimes gadījumu un arodslimību gadījumos). Darba tiesās ir divpakāpju procedūra.

Sociālās partnerības centrs "Dialogs" (Centrum Partnerstwa Społecznego "Dialogs") ir valsts kontrolēta iestāde, kas ir atbildīga par sociālā dialoga veicināšanu (rosinot un uzturot publiskas debates, pētniecību un publicēšanas darbības).

Sociālo partneru organizāciju pārstāvību valsts līmenī reglamentē 2015. gada Likums par sociālā dialoga padomi un citām sociālā dialoga struktūrām. Tomēr nosacījumi, kas jāizpilda sociālajiem partneriem, ir identiski iepriekš saistošajiem tiesību aktiem. Arodbiedrībām jābūt vienai no šādām arodbiedrībām, un tām jābūt vismaz 300 000 biedru, kas aptver vienības, kas darbojas vismaz pusē no visām Polijas Darbību klasifikācijas (PKD, Polska Klasyfikacja Działalności) sadaļām, bet var ieskaitīt ne vairāk kā 100 000 biedru, kas nodarbināti attiecīgajā PKD nodaļā:

• valsts līmeņa arodbiedrība

• valsts līmeņa arodbiedrību apvienība (federācija)

• valsts līmeņa starpsavienības organizācija (konfederācija)

Darba devēju organizācijām nosacījumi ir šādi.

• Viņiem ir jāturpina darbība valsts mērogā.

• Dalībvienībām kopumā jānodarbina vismaz 300 000 cilvēku.

• Dalībvienībām ir jāveic darbība vismaz pusē no visām PKD sadaļām, tomēr katrā sadaļā var saskaitīt ne vairāk kā 100 000 darbinieku.

Par arodbiedrību pārstāvību

1991. gada Arodbiedrību likums piešķir tiesības dibināt arodbiedrības darbiniekiem, tas ir, cilvēkiem, kas strādā uz darba līgumu pamata.

Citas lielākas darba ņēmēju kategorijas, kas ir izslēgtas no dalības arodbiedrībās, ir tiesneši, valsts pārvaldes ierēdņi, profesionālie karavīri un Valsts aizsardzības biroja (Agencja Bezpieczeństwa Wewnętrznego) amatpersonas. Ir arī īpašas darba tirgū aktīvu cilvēku kategorijas, kurām nav tiesību dibināt arodbiedrības, bet ir tiesīgas pievienoties esošajām arodbiedrību organizācijām, tostarp pensionāri, bezdarbnieki, tāldarbinieki un aģentūru darbinieki. Ir arī īpaši noteikumi par dalību arodbiedrībās policistiem, robežsargiem, cietuma apsargiem un Valsts ugunsdzēsības dienestam (Państwowa Straż Pożarna), kā arī Augstākās kontroles palātas (Najwyższa Izba Kontroli) darbiniekiem.

Tā kā Arodbiedrību likumā ir šauri definētas tiesības apvienoties, pašnodarbinātas personas un personas, kas strādā uz civiltiesisku līgumu pamata, nav tiesīgas iestāties arodbiedrībās vai organizēties tajās. Tā kā uzņēmuma līmeņa arodbiedrības izveidei ir nepieciešami vismaz 10 darbinieki, arī mikrouzņēmumos strādājošie (aptuveni 40 % no visiem darbiniekiem) tiek faktiski izslēgti.

Pēc pēkšņā deunionizācijas viļņa 1990. gados saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) datiem arodbiedrību blīvums 2004. gadā bija 21,5%. Saskaņā ar jaunāko Sabiedriskās domas pētījumu centra (Centrum Badania Opinii Społecznej, CBOS) aptauju arodbiedrību blīvums 2021. gadā bija 10,5 %.

Dalība arodbiedrībās un blīvums, 2010.–2021. gads

Piezīmes: * Darba ņēmēju īpatsvars, kas ir arodbiedrības biedri. ** Pamatojoties uz CBOS (2013), CBOS (2014), CBOS (2015), CBOS (2017), CBOS (2019), CBOS (2021). *** Darbinieku dalība arodbiedrībās, kas iegūta no kopējā (arodbiedrības) dalības apjoma un vajadzības gadījumā koriģēta attiecībā uz arodbiedrības biedriem ārpus aktīvā, atkarīgā un nodarbinātā darbaspēka (t. i., pensionāriem, pašnodarbinātajiem, studentiem un bezdarbniekiem). Autora aprēķini, pamatojoties uz CBOS ziņojumiem. Autora aprēķini, kas balstīti uz CBOS ziņojumiem un Eurostat [lfsa_egan], datiem par nodarbinātību. AIAS ICTWSS, Amsterdamas Progresīvo darba pētījumu institūts Arodbiedrību institucionālās iezīmes, algu noteikšana, valsts iejaukšanās un sociālie pakti; n.p., neattiecas.

Galvenās arodbiedrību konfederācijas un federācijas

Kopumā trīs arodbiedrību organizācijas Polijā atbilst pārstāvības kritērijiem valsts līmenī (sk. tabulu zemāk) un piedalās RDS. Tās ir Neatkarīgā pašpārvaldes arodbiedrību apvienība "Solidaritāte" (Niezależny Samorządny Związek Zawodowy Solidarność, NSZZ Solidarność), Vispolijas arodbiedrību apvienība (Ogólnopolskie Porozumienie Związków Zawodowych, OPZZ) un Arodbiedrību forums (Forum Związków Zawodowych, FZZ).

Galvenās arodbiedrību konfederācijas un federācijas

Avoti: pašu sniegtie dati (informācija, kas iegūta no arodbiedrību pārstāvjiem) par NSZZ Solidarność un OPZZ; aplēse, pamatojoties uz CBOS (2013), CBOS (2014), CBOS (2015), CBOS (2017), CBOS (2019), CBOS (2021) un Eurostat [lfsa_eegaed], dati par darbinieku skaitu 2019. gadā.

Kopš 2020. gada arodbiedrību kustībā nav notikušas būtiskas organizatoriskas izmaiņas. Kopš 2013. gada ir bijusi vēl nepieredzēta sadarbība starp trim lielākajām arodbiedrību konfederācijām. Pirmkārt, trīs arodbiedrības pieņēma vienprātīgu lēmumu atteikties no sociālā dialoga centrālajā līmenī. Pēc tam viņi uzsāka kampaņu pret valdības politiku (komitejas sēdes bija slēgtas sabiedrībai un arī netika reģistrētas, kas radīja iebildumus no tās locekļiem, bet valdība, kas bija sanāksmju organizatore, neplānoja to mainīt) un sadarbojās, sagatavojot Sociālo un ekonomisko lietu trīspusējās komisijas reformu priekšlikumus. Arodbiedrības bija galvenie 2015. gadā pieņemto jauno trīspusējo sociālā dialoga tiesību aktu autori. No trim NSZZ Solidarność ir vislabākās attiecības ar valdību; piemēram, ar to apspriežas par jautājumiem, kas nav iekļauti RDS darba kārtībā. Tā arī atbalsta valdību tās notiekošajā konfliktā ar Polijas skolotāju arodbiedrību (Związek Nauczycielstwa Polskiego).

2018. gada maijā Jan Guz ceturto reizi pēc kārtas tika atkārtoti ievēlēts par OPZZ priekšsēdētāju devītajā nacionālajā kongresā. Pēc negaidītās nāves 2019. gada maijā Andrzej Radzikowski tika ievēlēts par OPZZ priekšsēdētāju. 2022. gada decembrī viņu nomainīja Pjotrs Ostrovskis, kurš bija priekšsēdētāja vietnieks kopš 2018. gada. 2018. gada maijā Dorota Gardias tika atkārtoti ievēlēta par FZZ priekšsēdētāju piektajā nacionālajā kongresā. 2018. gada oktobrī NSZZ Solidarność sarīkoja savu 29. nacionālo konventu un atkārtoti ievēlēja Pjotru Dudu par priekšsēdētāju uz vēl vienu četru gadu termiņu.

Par darba devēju pārstāvību

Jebkurš darba devējs var pievienoties darba devēju organizācijai. Darba devēju organizācijas nav attīstījušās īpaši strauji gados pirms iepriekšējā ziņojuma sagatavošanas. Tomēr 2011. gadā Polijas darba devēji (Pracodawcy Rzeczypospolitej Polskiej) ziņoja par ievērojamu saistīto darba devēju kopējā nodarbinātības apjoma pieaugumu, apgalvojot, ka šis skaitlis ir aptuveni pieci miljoni cilvēku (strādā aptuveni 10 000 darba devēju). 2012. gadā Polijas darba devēji atklāja, ka kopumā savos dalībuzņēmumos strādā aptuveni četri miljoni darbinieku. Tāpēc ir grūti novērtēt pašreizējo darba devēju organizācijas blīvumu. Šķiet, ka pēdējos gados situācija attiecībā uz dalību ir bijusi stabila. Dažas organizācijas savās tīmekļa vietnēs ziņo par nelielu biedru skaita samazinājumu (piemēram, Biznesa centru klubs (BCC)) vai biedru skaita pieaugumu (piemēram, Uzņēmēju un darba devēju savienība (Związek Przedsiębiorców i Pracodawców, ZPP). Tomēr Polijas darba devēju sniegtā informācija atkal liecina par ievērojamu pieaugumu.

Darba devēju organizāciju dalība un blīvums, 2012.–2020. gads

Piezīme: * Darbinieku procentuālais daudzums, kas strādā uzņēmumā, kas ir jebkuras darba devēju organizācijas biedrs, kas ir iesaistīts darba koplīguma slēgšanas sarunās.

Galvenās darba devēju organizācijas

RDS ir sešas valsts mēroga darba devēju organizācijas: BCC, Lewiatan konfederācija, Polijas Darba devēji, Polijas uzņēmēju federācija (Federacja Pracodawców Polskich, FPP), Polijas Amatnieku asociācija (Związek Rzemiosła Polskiego, ZRP) un ZPP. ZPP pievienojās RDS 2018. gada novembrī pēc tam, kad tiesa atzina, ka tā atbilst pārstāvības kritērijiem. FPP pievienojās RDS 2020. gadā. Informācija par iesaistīšanos darba koplīguma slēgšanas sarunās tiek apkopota, izmantojot paša autora uzraudzības darbības.

Galvenās darba devēju organizācijas un konfederācijas

Trīspusējas un divpusējas institūcijas un saskaņošana

2015. gadā trīspusējā sociālā dialoga institucionālā sistēma būtiski mainījās. Centrālajā līmenī galvenā struktūra ir RDS. RDS locekļus veido premjerministra iecelti valdības pārstāvji un valsts līmenī pārstāvēto arodbiedrību konfederāciju un darba devēju organizāciju pārstāvji.

RDS ietvaros darbojas vienpadsmit tematiskās grupas. Grupas risina starpnozaru sociālā dialoga tēmas, piemēram, valsts ekonomikas politiku, darba tirgu, darba tiesības, sociālās apdrošināšanas budžetu, algas un sociālos pabalstus. Ir arī 18 trīspusējas nozaru komitejas (trójstronne zespoły branżowe), kas konsultē valdību jautājumos, kas saistīti ar konkrētu tautsaimniecības nozaru problēmām.

Reģionālā līmenī reģionālā sociālā dialoga reģionālās padomes (wojewódzkie rady dialogu społecznego) darbojas kā trīspusējas sociālā dialoga iestādes, kas uzņemas padomdevēju lomu jautājumos, kas attiecas uz sociālajiem partneriem vietējā līmenī.

Galvenās trīspusējās un divpusējās struktūras

Galvenais darbinieku pārstāvības kanāls darbavietas līmenī ir uzņēmuma līmeņa arodbiedrību organizācijas (zakładowe organizacje związkowe). Lai izveidotu jaunu uzņēmuma līmeņa arodbiedrību, ir nepieciešami vismaz 10 biedri, kuriem pēc tam jāpaziņo tiesai, lai jaunā arodbiedrība tiktu reģistrēta. Darbinieki, kas strādā atsevišķās darba vietās (piemēram, vairāku uzņēmumu uzņēmumos), var pievienoties starpuzņēmumu arodbiedrību organizācijai (międzyzakładowe organizacje związkowe), taču tie ir salīdzinoši reti. Darba vietas līmeņa arodbiedrības vai nu tieši pieder (kā NSZZ Solidarność gadījumā, jo tā ir vispārēja darba ņēmēju arodbiedrība) vai ir saistītas ar nozaru un/vai reģionālajām struktūrām.

Uzņēmumu padomes pastāv kopš 2006. gada. Lai izveidotu uzņēmumu padomi, vismaz 10% darbinieku, kas strādā pie darba devēja, ir jāpieprasa vēlēšanas (vispārējā balsošana) institūcijai. Uzņēmumu padome tiek ievēlēta uz četriem gadiem. Laika posmā no 2006. līdz 2008. gadam uzņēmumu padomju izveidošanas slieksnis bija 100 darbinieki. Pašlaik darba devējiem ar vismaz 50 darbiniekiem ir jāļauj izveidot uzņēmumu padomi. Līdz 2009. gadam likums paredzēja divus veidus uzņēmumu padomes izveidei: darba vietās, kurās nav arodbiedrību, padome tika ievēlēta vispārējā balsojumā, savukārt arodbiedrībās darba vietās padomniekus ieceļ uzņēmuma līmeņa arodbiedrības. 2008. gadā Konstitucionālā tiesa nolēma, ka šie noteikumi ir pretrunā Konstitūcijai. Pēc grozījumiem 2009. gadā visas uzņēmumu padomes tagad nāk no vispārējām vēlēšanām, bet arodbiedrībās strādājošām arodbiedrībām kopumā ir izdevies saglabāt kontroli pār struktūrām.

Struktūru regulējums, sastāvs un kompetence