Rumānijas darba dzīves valsts profils
Šajā profilā ir aprakstītas Rumānijas darba dzīves galvenās iezīmes. Tās mērķis ir sniegt būtisku pamatinformāciju par darba dzīves struktūrām, iestādēm un attiecīgajiem noteikumiem.
Tas ietver rādītājus, datus un regulatīvās sistēmas par šādiem aspektiem: dalībnieki un iestādes, kolektīvās un individuālās darba attiecības, veselība un labklājība, atalgojums, darba laiks, prasmes un apmācība, kā arī vienlīdzība un nediskriminācija darbā. Profili tiek sistemātiski atjaunināti reizi divos gados.
Laikposmā no 2012. līdz 2022. gadam Rumānijā ievērojami palielinājās iekšzemes kopprodukts (par 48,02 %), savukārt ES27 vidējais pieaugums bija daudz mazāks (15,29 %). Šajā laikā bezdarba līmenis visās kategorijās nedaudz samazinājās. Kopējais bezdarba līmenis 2022. gadā bija 5,6%, kas ir zemāks par ES vidējo rādītāju (6,2%). Kopējais nodarbinātības līmenis šajā periodā palielinājās par 9,2 procentpunktiem, 2022. gadā sasniedzot 66,8%. Vislielākais pieaugums bija vīriešu nodarbinātībā (9,5 procentpunkti), par 0,8 procentpunktiem vairāk nekā sieviešu nodarbinātībā (8,7 procentpunkti).
Galvenais likums darba likumdošanas jomā ir Darba kodekss (Likums Nr. 53/2005), kas grozīts 2011. gadā, lai palielinātu darba attiecību elastību.
Kopš 2011. gada Darba kodekss ir vairākkārt grozīts. 2017. gada augustā, mēģinot apkarot nedeklarētu darbu, valdība grozīja Darba kodeksu, iekļaujot definīcijas darba situācijām, kas uzskatāmas par nedeklarētu darbu. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem nedeklarēts darbs tagad ietver: personas nodarbināšanu, neiesniedzot nodarbinātības pārskatu darbinieku kopreģistrā ne vēlāk kā dienu pirms darbības uzsākšanas; nodarbinot personu, nenoslēdzot rakstisku darba līgumu ne vēlāk kā dienu pirms darbības uzsākšanas; personas nodarbināšana, ja tiek apturēts individuālais darba līgums; nodarbināt personu, lai strādātu vairāk stundu, nekā noteikts nepilna laika darba līgumā. Darbinieka darbs ārpus darba grafika, kas noteikts individuālā nepilna laika darba līgumā, vairs netiek sodīts kā vienkārša virsstundu noteikumu neievērošana (iepriekš sankcija bija naudas sods no 1 500 līdz 3 000 RON (no 301 līdz 603 eiro – visi valūtas konvertējumi šajā profilā ir spēkā no 2024. gada 12. augusta). Tā vietā tas tiek klasificēts kā nedeklarēts darbs (sodīts ar naudas sodu 10 000 RON (2 010 EUR)).
Kopš 2017. gada augusta katram darba devējam ir pienākums glabāt darbinieku individuālo darba līgumu kopijas savā darba vietā. Civilsods par šīs tiesību normas neievērošanu ir 10 000 RON (2 010 eiro).
Sociālā dialoga likums (Likums Nr. 62/2011), kuru arodbiedrības kopš tā pieņemšanas 2011. gadā bija asi kritizējušas par sociālā dialoga vājināšanu, tika grozīts un aizstāts ar jaunu likumu, kas tika pieņemts 2022. gada decembrī. Jaunais Sociālā dialoga likums (Likums Nr. 367/2022) paplašina arodbiedrību pilnvaras, maina arodbiedrību pārstāvības kritērijus, ievieš jaunus noteikumus par darba koplīguma slēgšanas sarunām, lai palielinātu tvērumu gan uzņēmumu, gan nozaru līmenī, un atvieglo nosacījumus kolektīvām akcijām un streikiem.
Likums Nr. 367/2022, kas nosaka, ka iztikas minimums (ikmēneša minimālā patēriņa grozs pienācīgai dzīvei) ir galvenais kritērijs minimālās algas noteikšanai, stājās spēkā 2020. gada augustā. Likuma papildinājums paredz mājsaimniecību ikmēneša izdevumu kategoriju struktūru. Tomēr, nosakot minimālo algu 2022. gadam, valdība likumu nepiemēroja, neskatoties uz arodbiedrību kritiku.
Sociālais dialogs Rumānijā kļuva efektīvs tikai pēc valsts pārejas uz demokrātiju 1989. gadā. Pirms 1989. gada, lai gan arodbiedrības bija likumīgi atļautas, praksē tās darbojās kā Rumānijas Komunistiskās partijas un valsts paplašinājums. Pēc 1989. gada valsts uzņēmumu privatizācija apdraudēja tūkstošiem darba ņēmēju darbavietas, kā rezultātā izveidojās diezgan konfliktu izraisītas darba attiecības. Neraugoties uz arodbiedrību iebildumiem pret privatizācijas procesu, tās to nekavēja. Pārstrukturēšana un privatizācija izraisīja ievērojamu biedru skaita samazināšanos. Kad pārejas periods un deindustrializācijas process beidzās, darba attiecības kļuva vairāk orientētas uz vienprātību. Darba koplīguma slēgšanas sarunas bija likumīgi atļautas visos līmeņos: valsts, nozaru un uzņēmumu. Valstu un nozaru arodbiedrībām bija spēcīgākas sarunu spējas nekā uzņēmumu līmeņa arodbiedrībām, kurām bieži trūka vajadzīgās zinātības un cilvēkresursu. Šie apstākļi noveda pie situācijas, kad valsts un nozaru līmeņa koplīgumiem bija izšķiroša nozīme sarunās par algām uzņēmumu līmenī.
2011. gadā tika mainīti tiesību akti sociālā dialoga jomā, kā rezultātā tika pieņemts jauns likums (Likums Nr. 62/2011), ar kuru tika atceltas valstu darba koplīguma slēgšanas sarunas un nozaru sarunas padarīja gandrīz neiespējamas. Valsts līmeņa darba koplīgumu atcelšana 2011. gadā nozīmēja, ka aptuveni 1,2 miljoni darbinieku, kas strādāja 450 000 uzņēmumos ar mazāk nekā 21 darbinieku, netika aptverti, jo šiem uzņēmumiem koplīguma slēgšanas sarunas nebija obligātas ar likumu. Šajā kontekstā svarīgākas kļuva darba koplīguma slēgšanas sarunas uzņēmumu līmenī, taču uzņēmumu līmeņa arodbiedrībām joprojām bija grūtības pienācīgu zināšanu trūkuma un tiesību aktos noteikto stingro pārstāvības kritēriju dēļ. Saskaņā ar Darba un sociālās solidaritātes ministrijas sniegtajiem datiem 2021. gadā tika noslēgti 4 397 koplīgumi un no 2022. gada janvāra līdz oktobrim tika noslēgti 5 344 koplīgumi. Paredzams, ka jaunais Sociālā dialoga likums, kas pieņemts 2022. gada decembrī, palielinās darba koplīguma slēgšanas sarunu tvērumu gan uzņēmumu, gan nozaru līmenī.
