Individuālās darba attiecības Spānijā

Prasības attiecībā uz darba līgumu

Minimālais darbspējas vecums darba attiecību uzsākšanai ir 16 gadi. Pēc darba līguma parakstīšanas uzņēmumam ir jāinformē Valsts nodarbinātības dienests par līguma nosacījumiem un jānosūta dienestam tā kopija ne vēlāk kā 10 dienas vēlāk. Vēl viens līguma eksemplārs jāiesniedz darba vietas darbinieku pārstāvjiem.

Atlaišanas un izbeigšanas procedūras

Darba devējiem ir jāpaziņo saviem darbiniekiem par plānoto atlaišanu 15 dienas iepriekš. Šis paziņošanas termiņš attiecas gan uz kolektīvu, gan individuālu atlaišanu, kā arī uz visiem darbiniekiem neatkarīgi no viņu amata. 2010. gadā uzteikuma termiņš tika saīsināts no viena mēneša līdz divām nedēļām ar Karaļa dekrētlikumu 10/2010. Šķiet, ka Spānijas ekonomika šobrīd ir elastīgāka nekā vidējā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valsts šajā jomā, jo vidējais uzteikuma termiņš šajās valstīs ir 3,5 nedēļas darba ņēmējiem ar 9 mēnešu darba stāžu atlaišanas brīdī, 1,3 mēneši darba ņēmējiem ar 4 gadu darba stāžu un 2,7 mēneši darba ņēmējiem ar 20 gadu darba stāžu.

Kolektīvās atlaišanas gadījumā (vairāk nekā pieci darbinieki, ja tas skar visu darbaspēku; vismaz 10 darbinieki uzņēmumos ar mazāk nekā 100 darbiniekiem; 10 % darbinieku uzņēmumos ar 100–300 darbiniekiem un 30 darbinieki uzņēmumos ar vairāk nekā 299 darbiniekiem) tiesību akti nosaka, ka darbiniekiem par katru nostrādāto gadu tiek izmaksāta minimālā likumā noteiktā atlīdzība 20 dienu apmērā, ne vairāk kā 12 mēnešu alga.

Ja darbinieks, kuram ir beztermiņa līgums, tiek individuāli netaisnīgi atlaists, tiesību aktos ir noteikts, ka darbiniekiem tiek izmaksāta minimālā likumā noteiktā atlīdzība 33 dienu apmērā par katru nostrādāto gadu, bet ne vairāk kā 24 mēnešu darba samaksa.

Individuālas taisnīgas atlaišanas gadījumā tiesību akti nosaka, ka darbiniekiem tiek izmaksāta minimālā likumā noteiktā atlīdzība 20 dienu apmērā par katru nostrādāto gadu, bet ne vairāk kā 12 mēnešu darba samaksa.

Uzņēmumos, kuros ir mazāk nekā 25 darbinieki, Valsts algu garantiju fonds (Fondo de Garantía Salarial) kolektīvās atlaišanas gadījumā izmaksās 40 % no darbinieku likumīgās atlīdzības.

Atlaišanas pabalsts pagaidu līgumiem tika grozīts ar Karaļa dekrētlikumu 10/2010, kas noteica, ka no 2015. gada 1. janvāra atlaišanas pabalsts katru gadu palielināsies par 1 dienu par katru darba gadu, no 8 dienām par katru darba gadu, kas izmaksāts 2010. gadā, līdz 12 dienām. Attiecīgi 2014. gadā atlaišanas pabalsts par pagaidu līgumiem bija 11 dienas par katru nostrādāto gadu. Ja darba devējs atlaiž pagaidu darbinieku pirms līguma termiņa beigām, atlaišanas pabalsts būs vienāds ar 33 dienu algu par katru nostrādāto gadu, bet ne vairāk kā 24 mēnešu algu.

Šajā jautājumā Eiropas Savienības Tiesa (EKT) 2016. gada septembrī paziņoja par polemisku lēmumu (C-596/14). Saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem pastāvīgie darbinieki saņem 20 dienas atlaišanas pabalstu par katru nostrādāto gadu, kad tie tiek atlaisti, savukārt pagaidu darbinieki saņem 12 dienas, bet pagaidu aizstājēji (starpnieki) nesaņem nekādu kompensāciju. Eiropas Savienības Tiesa 2016. gada 14. septembra spriedumā noteica, ka pagaidu aizvietotājiem ir tiesības saņemt atlaišanas pabalstu un ka pagaidu darba ņēmēju un pastāvīgo darba ņēmēju saņemtajai summai nevajadzētu atšķirties atkarībā no to līguma veida, pamatojoties uz Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (izklāstīts Padomes Direktīvas 1999/70/EK pielikumā).

Šis lēmums ir radījis lielu neskaidrību jautājumā par atlaišanas pabalstu Spānijā, jo saskaņā ar tiesas lēmumu gan pagaidu darba ņēmējiem, gan pagaidu aizvietotājiem ir jāsaņem tāda pati kompensācija kā pārējiem darbiniekiem (20 dienas, bet ne vairāk kā 12 mēnešu alga).

Pašlaik Spānijas regulējums joprojām ir nemainīgs (nav atlaišanas pabalsta pagaidu aizstājējiem), lai gan vairāk līdzīgu lietu ir nonākušas Eiropas Savienības Tiesā un Spānijas Augstajā tiesā un gaida lēmumus. Šķiet, ka likumdevējs gaidīs, līdz šīs izskatāmās lietas tiks atrisinātas, lai regulētu šo jautājumu, pamatojoties uz konsolidētāku judikatūru. Tātad EKT lēmuma sekas vēl ir jāredz.

Bērna kopšanas, grūtniecības un dzemdību atvaļinājums un paternitātes atvaļinājums

Pēdējos gados grūtniecības un dzemdību atvaļinājums un paternitātes atvaļinājums ir būtiski mainījies.

Bērna kopšanas atvaļinājuma ilgums 2018. gada 5. jūlijā tika pagarināts no četrām līdz piecām nedēļām. 2017. gada septembrī Tautas partija un Ciudadanos vienojās pagarināt paternitātes atvaļinājumu līdz piecām nedēļām, sākot no nākamā gada. Tomēr 2018. gada janvārī šī vienošanās vēl bija jāapstiprina 2018. gada budžeta likumā, tāpēc pagarinājums praksē netika piemērots (un bērna kopšanas atvaļinājums joprojām bija četras nedēļas ilgs). Sociālistu valdība beidzot paziņoja par šo pasākumu kā daļu no Budžeta likuma (Likums Nr. 6/2018).

2019. gada februārī sociālistu valdība pieņēma Karaļa dekrētlikumu 6/2019, ar ko nosaka pakāpenisku grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un paternitātes atvaļinājuma izlīdzināšanu. Tādējādi paternitātes atvaļinājums 2019. gadā palielinājās līdz astoņām nedēļām un 2020. gadā līdz 12 nedēļām, un līdz 2021. gadam abiem vecākiem bija vienāds, nenododams apmaksāts 16 nedēļu ilgs atvaļinājums, ko daudzbērnu dzemdību gadījumā varēja pagarināt par divām nedēļām katram bērnam.

Likumā noteiktais atvaļinājums

Avots: Autoru pašu izstrāde.

Slimības atvaļinājums

Lai saņemtu slimības atvaļinājumu, darbiniekam ir jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas 180 dienas piecu gadu laikā pirms atvaļinājuma sākuma, ja ir saslimst. Darba negadījuma gadījumā iemaksu periods nav nepieciešams.

Izmaksājamo pabalsta apmēru nosaka, pamatojoties uz iemaksām, kas noteiktas atbilstoši algām. Pirmajās trīs parastās slimības dienās darbinieks nesaņems nekādu pabalstu. No 4. līdz 20. dienai aizstāšanas likme ir 60% no regulatīvās pamatalgas. Pēc 20. dienas aizstāšanas likme ir 75% no normatīvās bāzes. Darba negadījuma gadījumā aizvietošanas likme ir 75 % no normatīvās bāzes, sākot no pirmās dienas.

Pensionēšanās vecums

Pensionēšanās vecums 2011. gadā (Likums Nr. 27/2011) tika palielināts no 65 līdz 67 gadiem. Šī pensionēšanās atlikšana tiek piemērota pakāpeniski no 2013. līdz 2027. gadam. Līdz 2018. gadam tas palielinājās par vienu mēnesi gadā un kopš 2019. gada ir palielinājies par diviem mēnešiem gadā. Tas turpinās pieaugt šādā tempā līdz 2027. gadam. Darba ņēmēji var doties pensijā 65 gadu vecumā un izmantot maksimālās tiesības uz pensiju, ja viņi ir veikuši sociālās apdrošināšanas iemaksas vismaz 38 gadus un 6 mēnešus.

Iemaksu periods, kas tiek veikts, lai noteiktu pensijas regulatīvo bāzi, no 2013. līdz 2022. gadam palielinājās no 15 līdz 25 gadiem. Šis pieaugums tika piemērots pakāpeniski, šajā periodā palielinot par vienu gadu.

Sievietes, kuras ir pārtraukušas savu karjeru dzimšanas vai adopcijas dēļ, var pieprasīt 9 mēnešu iemaksas par katru bērnu līdz 67 gadu vecumam, bet ne ilgāk kā 2 gadus.

2021. gada jūlijā valdība un sociālie partneri (CEOE, Cepyme, CCOO un UGT) panāca vienošanos par pensiju reformu. Šis nolīgums ir pirmais nozīmīgais pensiju pakts sociālā dialoga kontekstā kopš 2011. gada (La Moncloa, 2021).

• Nolīgums paredz jaunu novērtēšanas mehānismu, lai saglabātu valsts pensiju pirktspēju saskaņā ar iepriekšējā gadā reģistrēto vidējo gada inflāciju.

• Nolīgums ietver dažādus stimulus, kuru mērķis ir tuvināt faktisko pensionēšanās vecumu likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam. Šie pasākumi ietver jaunus stimulus aizkavētai pensionēšanās, piemēram, atbrīvojumus no sociālās apdrošināšanas iemaksām un pensijas apmēra palielināšanu.

• Sociālie partneri apņēmās risināt sarunas par jaunu paaudžu vienlīdzības mehānismu saskaņā ar Atveseļošanas, pārveides un noturības plānu. Paredzams, ka jaunais mehānisms stāsies spēkā no 2027. gada, un tā mērķis būs līdzsvarot pensiju finansēšanas centienus dažādās paaudzēs.

Vēl viens reformas priekšlikums, par kuru joprojām nav vienprātības, ir saistīts ar izdienas pensiju aprēķināšanas perioda pagarināšanu no 25 līdz 30 gadiem laikposmā no 2027. līdz 2038. gadam. Spānijas valdība un Eiropas Komisija vienojās par šo pasākumu Spānijas atveseļošanas un noturības plāna kontekstā. Saskaņā ar Spānijas Bankas aplēsēm šāds pasākums novedīs pie vidējās sākotnējās pensijas samazināšanās. Tomēr aprēķina perioda pagarināšana līdz visizdevīgākajam gadu skaitam var palīdzēt izlīdzināt vidējās sākotnējās pensijas apmēra samazināšanos, vienlaikus veicinot arī nevienlīdzības samazināšanu pensionāru vidū (Muñoz-Julve un Ramos, 2022).