Desmit gadus zems atalgojums: sociālo dienestu darbinieki joprojām pelna aptuveni piekto daļu mazāk nekā vidēji

Sociālo pakalpojumu darbu var iedalīt sociālajā darbā bez izmitināšanas (piemēram , aprūpe mājās, agrīnā pirmsskolas izglītība un aprūpe) un aprūpe mājās. Vairāk nekā divas trešdaļas sociālo dienestu darbinieku nodrošina ilgtermiņa aprūpi, bet lielākā daļa pārējo ir iesaistīti PIA. Lielākais pieaugums ir bijis sociālā darba aktivitātēs bez mājokļa, kas atspoguļo politikas izmaiņas dalībvalstīs, piemēram, uz to, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem ir iespēja ilgāk dzīvot mājās, nevis aprūpē mājās. Tas atbilst Eiropas sociālo tiesību pīlāram, kurā uzsvērta aprūpes mājās un sabiedrībā balstītu pakalpojumu loma. Runājot par darbaspēka demogrāfiju, krietni vairāk nekā trešdaļa (38 %) sociālajos dienestos nodarbināto ir 50 gadus veci vai vecāki – tas ir par 4,6 procentpunktiem vairāk nekā 2014. gadā. Nedaudz vairāk nekā četras piektdaļas (81 %) sociālo dienestu darbinieku ir sievietes, kas ir par 1,5 procentpunktiem mazāk nekā 2014. gadā, pēc perioda, kad kopš 2008. gada (agrākais gads, par kuru ir pieejami dati) nozarē strādājošo sieviešu īpatsvars ir pastāvīgi augsts.

Pēdējo desmit gadu laikā sociālo dienestu darbinieku vidējais atalgojums ir bijis par aptuveni 20 % mazāks nekā vidējais atalgojums dalībvalstu ekonomikā kopumā. Šī darba samaksas atšķirība no 2014. līdz 2018. gadam nedaudz samazinājās, bet no 2018. līdz 2022. gadam atkal palielinājās (1. attēls). Turpretī veselības aprūpē atalgojums pastāvīgi un arvien vairāk pārsniedz vidējo valsts darba samaksu – par 11,2 % 2014. gadā, 17,3 % 2018. gadā un 20,9 % 2022. gadā.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka 2024. gadā vidēji 37 % sociālo pakalpojumu darbinieku uzskatīja, ka viņiem netiek pienācīgi samaksāts, ņemot vērā centienus un sasniegumus viņu darbā, salīdzinot ar 26 % darba ņēmēju nozarēs, kas nav sociālie pakalpojumi. (Šie konstatējumi ir balstīti uz Eurofound analīze par 2024. gada Eiropas darba apstākļu apsekojuma (EWCS) datiem par 23 dalībvalstīm, kurās tika aptaujāti vairāk nekā 20 sociālo dienestu darbinieki. Valstis ar mazāku sociālo pakalpojumu darbinieku izlasi (Kipra, Grieķija, Ungārija un Slovākija) tika izslēgtas no ticamības analīzes.

Sociālo dienestu darbinieku atalgojums atšķiras, piemēram, atkarībā no apakšnozares, profesijas/profesijas un valsts. Vidēji aprūpes iestādēs strādājošie ir labāk atalgoti nekā tie, kas strādā sociālajā darbā bez mājokļa (nopelna par 18,7 % mazāk nekā vidēji dalībvalstu ekonomikā kopumā salīdzinājumā ar 22,7 % mazāk), lai gan atalgojums samazinājās pirmajās valstīs un palielinājās otrajā no 2018. līdz 2022. gadam. Darbinieki profesijās, kurām nepieciešama maza vai vispār nav formāla izglītība, ir vissliktāk apmaksāti. Atkarībā no valsts tie ietver (sociālos) aprūpētājus vai palīgus, bērnu aprūpētājus un medmāsu palīgus.

Darba ņēmēji ar profesionālo kvalifikāciju bieži saņem lielāku atalgojumu citās nozarēs nekā sociālajos pakalpojumos. Piemēram, 2022. gadā veselības aprūpes speciālisti (kuri ir labāk atalgoti nekā vidēji dalībvalstu ekonomikā kopumā) nopelnīja par 15 % vairāk nekā vidēji sociālajos pakalpojumos, bet par 60 % vairāk nekā vidēji citur. Agrākie Eurofound pētījumi arī parādīja, ka medmāsas ar tādu pašu pieredzi un profilu parasti saņem labāku atalgojumu veselības aprūpē nekā ilgtermiņa aprūpē. Vislabāk apmaksātie sociālo dienestu darbinieki ir terapeiti, specializētās medmāsas un sociālie darbinieki. Tomēr viņi ir mazāk atalgoti nekā salīdzinoši labi apmaksāti profesionāļi citās nozarēs, un/vai šādi labi apmaksāti profesionāļi ir biežāk sastopami citās nozarēs nekā sociālajos pakalpojumos. Par to liecina fakts, ka starpība starp visu sociālo dienestu darbinieku un visu pārējo darba ņēmēju vidējo atalgojumu (t.i., "vidējo skaitli") ir mazāka nekā vidējās darba samaksas starpība; citās nozarēs labāk apmaksātu darba ņēmēju grupa šo atalgojumu palielina vairāk nekā sociālo pakalpojumu jomā.

EU-SES 2018 liecina, ka sociālo dienestu darbinieku atalgojums ir zemāks par vidējo rādītāju visās dalībvalstīs un par vairāk nekā 10 % visās trijās dalībvalstīs: Nīderlandē, Austrijā un Luksemburgā (2. attēls). Visas trīs valstis ir to valstu vidū, kurās sociālo partneru nolīgumu tvērums ir visaugstākais.

Lielākajā daļā dalībvalstu SES dati attiecas tikai uz darba ņēmējiem, kurus nodarbina aprūpes sniedzēji, kuros ir vismaz 10 darbinieki. Lai gan lielākā daļa pakalpojumu sniedzēju nodarbina mazāk nekā 10 darbiniekus – gan sociālajā darbā bez izmitināšanas (85 %), gan aprūpē mājās (51 %), lielāko daļu darbaspēka nodarbina tie, kuros ir vismaz 10 darbinieki: attiecīgi 91 % un 98 % (pamatojoties uz Eurofound 2022. gada Eurostat uzņēmējdarbības strukturālās statistikas analīzi). Viena darba ņēmēju grupa, kas parasti netiek aptverta šajos datos, iraprūpētāji, tostarp mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpētāji (tie, kas dzīvo personas(-u) mājsaimniecībā, kurai viņi sniedz aprūpi). Viņi bieži saskaras ar viszemāko atalgojumu un sliktākajiem darba apstākļiem.

Saskaņā ar EWCS 2024. gada datiem sociālo dienestu darbinieki biežāk nekā citi darbinieki dzīvo mājsaimniecībās, kurām ir grūtības iztikt: 31% salīdzinājumā ar 25%. Nepilna laika darbs sociālajos pakalpojumos ir daudz izplatītāks nekā lielākajā daļā citu nozaru. Tāpēc sociālo dienestu darbinieki strādā mazāk apmaksātu stundu mēnesī, kas nozīmē, ka vidējās mēneša darba samaksas atšķirība salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem ir pat lielāka nekā stundas algas atšķirība. Daudzi sociālo dienestu darbinieki var uzņemties tikai nepilna laika pienākumus, piemēram, bērnu vai vecāka gadagājuma radinieku aprūpes pienākumu dēļ. Labāka piekļuve bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem šādiem darba ņēmējiem varētu ļaut viņiem strādāt ilgāk un tādējādi nopelnīt vairāk.

Tas, vai atalgojums ir adekvāts, ir atkarīgs no tā, cik daudz cilvēkiem ir jānopelna, lai segtu savus izdevumus. Mājokļa izmaksas ir galvenais. Ja aprūpes algas tiek noteiktas valsts līmenī, tas var radīt īpašas problēmas darba ņēmējiem, kuri dzīvo apgabalos ar augstām mājokļa izmaksām, jo īpaši lielajās pilsētās, un kuriem nav pieejami sociālie mājokļi. Tas var arī veicināt darbaspēka trūkumu sociālajos pakalpojumos. Mājokļu politika var palīdzēt, jo īpaši, ja tās mērķis ir palielināt piedāvājumu, izmantojot jaunu būvniecību, samazinot brīvo mājokļu skaitu, atjaunojot īpašumus un labāk savienojot dzīvojamo fondu ar darbu un pakalpojumiem. Citi politikas pasākumi, kas var palīdzēt ne tikai uzlabot atalgojumu un samazināt mājokļa izmaksas, bet arī samazināt enerģijas, bērnu aprūpes, izglītības, transporta un veselības aprūpes izmaksas.

To sociālo pakalpojumu darbinieku īpatsvars, kuri 2024. gada EWCS minēja "atalgojumu un darbinieku pabalstus" kā vienu no trim svarīgākajām jomām, kurās viņi vēlētos redzēt uzlabojumus, noteikti ir augsts (68,8 %), bet tas ir tikai nedaudz lielāks nekā citu darba ņēmēju vidū (68,6 %). Tomēr tas atspoguļo faktisko sociālo dienestu darbinieku viedokli, nevis to darba ņēmēju viedokli, kuri ir izvēlējušies nestrādāt nozarē vai ir pametuši šo nozari. Tādēļ atalgojums var būt vēl svarīgāks faktors darba ņēmēju piesaistē, nekā liecina šis īpatsvars. Sociālo dienestu darbinieku algas bieži vien ir minimālās algas līmenī vai nedaudz virs tās. Tādējādi vispārējās minimālās algas palielināšana uzlabo darba samaksas apstākļus, tostarp palielinot algas virs minimālās.

Politikas veidotājiem būtu jādomā par darba apstākļu uzlabošanu, lai piesaistītu un noturētu darba ņēmējus. Darbaspēka trūkuma novēršanas pasākumiem, piemēram, finansiāliem stimuliem strādāt pēc pensijas vecuma sasniegšanas vai darbā pieņemšanas kampaņām, ir ierobežota efektivitāte, ja tie netiek papildināti ar darba apstākļu uzlabošanos.

Veselības aizsardzība un drošība darbā, tostarp garīgā veselība, ir uzsvērta kā viena no jomām, kurā uzlabojumi ir nepieciešami lielākam skaitam sociālo dienestu darbinieku (30,9 %) nekā citiem darba ņēmējiem (23,4 %). Acīmredzot ir jārisina nozarei raksturīgie fiziskie riski (piemēram, cilvēku celšana un darbs ar infekcijas materiāliem bez pietiekamas aizsardzības), taču nozare patiešām izceļas ar darba ņēmēju radītajiem riskiem garīgajai veselībai, piemēram, nelabvēlīga uzvedība darba vietā un emocionāla izsīkuma sajūta darba dēļ. Piešķirot darbiniekiem lielāku ietekmi uz viņu darba grafiku, var palīdzēt mazināt citas problēmas, ar kurām saskaras sociālo dienestu darbinieki.

Tomēr darba apstākļu uzlabošana var būt sarežģīta. Sociālā darba aktivitātēm, kas notiek pakalpojuma lietotāja mājās, darba vieta ir tā mājas vide, kuru ir grūti regulēt. Straujais mājas aprūpes darbaspēka pieaugums palielina steidzamību risināt šo problēmu. Dažus pasākumus darba apstākļu uzlabošanai var būt grūti saskaņot ar vēlamo elastīgas aprūpes pasākumu nodrošināšanu. Labāks personāls var būt daļa no risinājuma, lai uzlabotu noteiktus darba apstākļus, piemēram, tos, kas saistīti ar veselību un drošību darbā, tostarp garīgo veselību. Tomēr, lai piesaistītu un noturētu vajadzīgos darbiniekus, vispirms ir jāuzlabo vispārējie darba apstākļi.

Ir svarīgi arī risinātsieviešu iekļaušanos šajā zemi apmaksātajā nozarē, tostarp jau no mazotnes apstrīdot aprūpes stereotipus. Fakts, ka sievietes ir pārmērīgi pārstāvētas sociālo pakalpojumu nozarē, nozīmē arī to, ka sievietes nesamērīgi ietekmē garīgās veselības problēmas , kas saistītas ar sociālo dienestu darbu. Nozares straujā izaugsme atkal prasa pievērst lielāku uzmanību šim jautājumam, jo slikta garīgā veselība rada ievērojamas gan monetāras, gan nemonetārās izmaksas skartajām personām un sabiedrībai kopumā.

Eurofound 2026. gada projektā par ilgtermiņa aprūpi, veselības aprūpi un PIA tiks pētītas šīs nozares attiecībā uz darba apstākļiem un cilvēku piekļuvi sociālajiem pakalpojumiem un to kvalitāti.