Strukturālās pārmaiņas ES darba tirgos: nodarbinātības pārmaiņas

Eiropas Savienība saskaras ar lielām sociālām, ģeopolitiskām un ekonomiskām problēmām, tostarp ražīguma pieauguma samazināšanos un jauniem konkurences apdraudējumiem svarīgām nozarēm. Eiropas Komisijas nesenajā konkurētspējas kompasā ir uzsvērts, ka Eiropas rūpniecības struktūra pati par sevi kavē izaugsmi, un tajā dominē tradicionālās nozares ar salīdzinoši zemu ieguldījumu līmeni pētniecībā un izstrādē un ierobežotām straujas izaugsmes izredzēm.

Viens no šā ziņojuma secinājumiem ir tāds, ka ES nav spējusi pārvērst profesionālās paaugstināšanas paaudzi uzlabotos produktivitātes rādītājos. Gaidāmā Prasmju savienības iniciatīva koncentrēsies uz pieaugušo un mūžizglītību, nākotnes prasībām atbilstošu prasmju radīšanu un prasmju pārnesamību pāri robežām, kā arī kvalificētu darba ņēmēju piesaistīšanu un pieņemšanu darbā no ārvalstīm. Tas varētu palīdzēt izmantot ES talantu pārpilnību, lai palielinātu mobilitāti, veicinātu inovāciju un virzītu ilgtspējīgu izaugsmi.

• Strukturālās pārmaiņas mūsdienu attīstīto valstu darba tirgos no 1995. līdz 2024. gadam ir izpaudušās līdzīgi, lai gan ar atšķirīgu intensitāti, visās ES dalībvalstīs. Visās 27 dalībvalstīs nodarbinātības īpatsvars pakalpojumu nozarē ir palielinājies, bet nodarbinātības īpatsvars apstrādes rūpniecībā, lauksaimniecībā un ieguves rūpniecībā ir samazinājies.

• Būvniecība ir vienīgā plašā nozare, kurā nodarbinātības īpatsvara tendence dalībvalstīs pēdējo divu desmitgažu laikā ir ievērojami mainījusies. Lielākajā daļā dalībvalstu tā īpatsvars ir samazinājies. 2024. gadā ES būvniecībā strādājošo bija gandrīz par diviem miljoniem mazāk nekā pirms pasaules ekonomikas krīzes (pirms 2007. gada).

• Strukturālo pārmaiņu temps ES darba tirgos, ko mēra pēc darbvietu pārdales tempa plašās nozarēs, kopš pasaules ekonomikas krīzes ir samazinājies. Līdzīgas tendences ilgākā laika posmā ir novērotas Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes darba tirgos.

• Spēcīgākais pārmaiņu vektors ES darba tirgos ir profesiju paaugstināšana. Tas ir noticis visās plašajās nozarēs. Profesionālās nodarbinātības īpatsvars ES 1995.–2023. gadā divkāršojās no 11 % līdz 22 % 12 dalībvalstīs, par kurām ir pieejami dati.

• Attīstīto valstu darba tirgos ir daudz strukturālu pārmaiņu virzītājspēku. Tehnoloģiskās pārmaiņas, jo īpaši datorizācija un digitalizācija, ir visbiežāk minētais pieprasījuma virzītājspēks, taču svarīga ir tirdzniecības un darba tirgus institūcijas, kā arī piedāvājuma puses faktori, tostarp migrācija un lielāka sieviešu līdzdalība darba tirgū. Šo virzītājspēku kombinācija dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga, kā rezultātā valstu līmenī ir dažādi nodarbinātības maiņas modeļi.

• Vairāk nekā divas trešdaļas no pēdējo trīs desmitgažu laikā ES radītajām neto jaunajām darbvietām ir izmantojušas sievietes, tādējādi samazinot vīriešu un sieviešu nodarbinātības atšķirības.

• Nodarbinātības pieaugums ir pastiprinājies labi apmaksātās darbvietās un vājinājies zemi apmaksātās darbvietās. Kopējā ES līmenī nodarbinātības pārmaiņas ir mainījušās no asimetriski polarizējošas 1995.–2008. gadā uz arvien lielāku paaugstināšanos laikposmā pēc globālās ekonomikas krīzes (2011.–2024. gads).

• Darbvietas pēc atalgojuma augstākajā kvintilē veidoja visu neto nodarbinātības pieaugumu ES 2019.–2024. gadā.

• Profesionālā pilnveide, kas ir viena no sekām, pieaugot izglītības līmenim un pieaugošajam darba ņēmēju īpatsvaram, kas ieguvuši augstāko izglītību, nav veicinājusi produktivitātes pieaugumu ES. Produktivitātes pieaugums kopš 1995. gada ir nepārtraukti palēninājies.

• Eiropas Savienībā pastāv būtiskas atšķirības produktivitātes pieaugumā. Atšķirībā no dalībvalstīm, kas pievienojās ES pirms 2004. gada, kurās ražīguma pieaugums pēdējās desmitgadēs ir apstājies, dalībvalstīs, kas pievienojās pēc 2004. gada, ir vērojams produktivitātes pieaugums, ko veicina nepārtraukta pāreja uz pakalpojumu nozarēm, kā arī joprojām spēcīga apstrādes rūpniecība. Dalībvalstīs pēc 2004. gada strukturālās pārmaiņas – darba ņēmēju pārvietošanās starp nozarēm – pozitīvi veicina ražīguma pieaugumu, liekot domāt par darbaspēka pārdali uz produktīvākām nozarēm.

• Pieaugošās produktivitātes atšķirības starp Amerikas Savienotajām Valstīm un ES galvenokārt izriet no straujāka ražošanas apjoma pieauguma privāto pakalpojumu nozarēs. Tas ir saistīts ar lielākiem ieguldījumiem un efektīvāku IKT izmantošanu tādās nozarēs kā mazumtirdzniecība, finanšu pakalpojumi, informācijas un komunikācijas pakalpojumi, kā arī profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi Amerikas Savienotajās Valstīs.

• Jauno tehnoloģiju ieviešana darbavietā ir sakritusi ar nodarbinātības līmeņa pieaugumu un gandrīz 30 miljonu darba ņēmēju skaita palielināšanos ES darbinieku skaitā pēdējo trīs desmitgažu laikā. ES (atkal) ir kļuvusi par augstas līdzdalības darba tirgu. Tādēļ politika būtu mazāk jākoncentrē uz tehnoloģiskā bezdarba rēgu, bet vairāk uz piedāvājuma palielināšanu, jo īpaši uz šķēršļu pārvarēšanu pašreiz nepietiekami pārstāvēto grupu līdzdalībai darba tirgū. Šo rezultātu veicina darba pievilcības padarīšana, uzlabojot darba kvalitāti, radot stabilas un pienācīgas darbvietas.

• ES trūkst nozares virzītājspēka, kas ļautu atjaunot ražīguma pieaugumu. Apstrādes rūpniecība un privātie pakalpojumi pildīja šo lomu līdz 2008. gadam, bet kopš 2011. gada ir maz veicinājuši ražošanas apjoma pieaugumu. Dragi ziņojuma uzsvars uz nozarēm un tajā noteiktās specializācijas ar lielu izaugsmes potenciālu ES, piemēram, tīras tehnoloģijas, augstas veiktspējas datošana un progresīvu materiālu ražošana, nosaka potenciālos virzītājspēkus.

• ES negūst labumu no cilvēkkapitāla uzlabojumiem. Lielākā daļa no neto nodarbinātības pieauguma ES pēdējo trīs desmitgažu laikā ir bijusi labi apmaksātās un kvalitatīvās darbvietās. Bet tas nav uzlabojis produktivitātes rādītājus.

• Liela daļa ES produktivitātes pieauguma samazināšanās ir saistīta ar to, kā ražošanas faktori tiek apvienoti, lai radītu vairāk vai labākas kvalitātes produktus vai pakalpojumus (kopējā faktoru produktivitāte). Tas liek domāt, ka izmaiņas darba organizācijā un pārvaldībā varētu palīdzēt izmantot jaunās darba ņēmēju paaudzes ar augstāku izglītības un apmācības līmeni un piekļuvi arvien sarežģītākām digitālajām tehnoloģijām. Dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem šajā ziņā ir nozīmīga loma, īstenojot publisko investīciju un izglītības reformas, kā arī nodarbinātības politiku, par prioritāti nosakot ilgtspējīgu, uz inovāciju balstītu izaugsmi.