Pamatizaicinājumi: Eiropas jauniešu mājokļu cīņas

Eiropa piedzīvo nepieejamu mājokļu krīzi. Kopš 2010. gada vidējās pārdošanas cenas ES ir pieaugušas par 55,4 %, bet īres par 26,7 %, pārsniedzot ienākumu pieaugumu daudzām grupām. Šie vidējie rādītāji slēpj problēmas nopietnību, ko piedzīvo daži reģioni un noteiktas grupas. Piemēram, dažās ES dalībvalstīs cenas ir vairāk nekā trīskāršojušās. Savukārt dalībvalstīs cenu un īres tendences ir bijušas ļoti nevienmērīgas dažādos reģionos un urbanizācijas līmeņos. Parasti mājokļu cenu pieaugums pilsētu centros ir krietni pārsniedzis vidējās tendences. Daudzi jaunieši Eiropā šo pieejamības krīzi piedzīvo īpaši smagi. Viņu nodarbinātības ienākumi ir salīdzinoši zemi, un viņi biežāk strādā pagaidu vai nedrošā darbā nekā vecāka gadagājuma cilvēki. Viņiem bieži ir grūtības izīrēt mājokli, kurā viņi izvēlētos dzīvot. Ja viņi vēlas iegādāties mājokli, viņiem var būt grūtības uzkrāt pirmo iemaksu vai kvalificēties hipotekārajam kredītam. Jaunieši turpina pārcelties uz pilsētām, kur ir koncentrētas nodarbinātības iespējas, bet mājoklis ir vismazāk pieejams. Viņi saskaras ar šiem šķēršļiem izšķirošā dzīves posmā, pārejot uz neatkarīgu pieaugušo dzīvi un pieņemot lēmumus par izglītību, karjeru, attiecībām un ģimenes veidošanu. Viņiem pašreizējā Eiropas mājokļu pieejamības krīze ir pamatproblēma.

Nepieejamu mājokļu problēma nav jauna. Dažos Eiropas reģionos un pilsētās mājokļu izmaksas ir ilgstošs izaicinājums daudzām grupām. Tomēr pēdējos gados šī problēma ir kļuvusi plašāka, ietekmējot lielāku iedzīvotāju daļu. Augstas enerģijas cenas, darbaspēka trūkums, vides regulējumi, zonējuma likumi un zemes trūkums ir ierobežojuši būvniecības aktivitāti. Ir arī pieaugusi mājokļu izmantošana kā investīciju instruments. Tas nozīmē, ka indivīdi un ģimenes konkurē ar investoriem arvien saspringtākā mājokļu tirgū. Lai gan ES nav tiešas kompetences mājokļu jomā, tā būtiski ietekmē ar atbilstošām vadlīnijām, likumdošanu un finansējumu. Eiropas mājokļu krīzei esot saasinātai, Eiropas Komisija pirmo reizi ir reaģējusi, iekļaujot mājokļus kā atsevišķu komisāra portfeļa daļu. Dans Jērgensens, jaunais enerģētikas un mājokļu komisārs, ir atbildīgs par dalībvalstu atbalstu mājokļu trūkuma cēloņu risināšanā un gan valsts, gan privātā finansējuma piesaistē ieguldījumiem pieejamā un ilgtspējīgā mājoklī. Citas ES institūcijas, tostarp Eiropas Parlaments un Eiropas Investīciju banka, arī uzņemas izaicinājumu atklāt mājokļu krīzes cēloņus, atrast risinājumus un nodrošināt finansējumu.

• Pašreizējā ES mājokļu pieejamības krīze īpaši izteikti ietekmē jaunākās vecuma grupas.

• Vairākās dalībvalstīs vidējais vecums, kad jaunietis atstāj vecāku mājas, ir pieaudzis. Daudzi jaunieši, tostarp nodarbinātie, nevar atļauties dzīvot patstāvīgi.

• Vienlaikus bezpajumtniecība daudzās dalībvalstīs ir pieaugusi. Jaunieši pilsētās ir starp īpaši skartajām grupām.

• Jauniešiem, kuri sasniedz neatkarīgu dzīvi, izaicinājumi turpinās. Jaunieši, īpaši jaunākās paaudzes vecumā no 18 līdz 29 gadiem, biežāk kavē mājokļa un komunālo maksājumu maksājumus. Jaunieši arī biežāk ziņo, ka viņiem varētu būt jāatstāj mājas, jo viņi vairs to nevar atļauties.

• Jaunieši, kas dzīvo neatkarīgi no vecākiem, tērē ievērojami vairāk ienākumu mājoklim un biežāk ir pārslogoti ar mājokļa izmaksām, salīdzinot ar citām vecuma grupām.

• Neskatoties uz to, ka lielākā daļa ienākumu tiek tērēta mājoklim, jaunieši mēdz dzīvot zemākas kvalitātes mājokļos.

• Pastāv būtiskas atšķirības starp ģeogrāfiskajiem reģioniem attiecībā uz īpašumu pieejamību, kas pašlaik tiek piedāvāti pārdošanai vai īrei.

• Visā ES ļoti maz īpašuma, kas tiek piedāvāts īrei pilsētās, varētu tikt uzskatīts par pieejamu jaunietim ar vidēju algu. Tas īpaši attiecas uz galvaspilsētām un populāriem tūrisma galamērķiem.

• Bulgārijā, Īrijā, Polijā, Portugālē un Spānijā, kā arī dažās Austrijas un Itālijas daļās īres tirgus nepieejamības pakāpe ir tāda, ka daudzviet standarta divistabu dzīvokļa īrei būtu nepieciešams vairāk nekā 80 % no vidējās algas.

• Iespējama atbilde uz pieejamības izaicinājumu būtu samazināt platību un mēģināt īrēt mazāku īpašumu. Tomēr tas var radīt pietiekamības izaicinājumus, un cena par kvadrātmetru ir augstāka mazākiem īpašumiem.

• Visā Eiropā mājokļu krīze liek daudziem jauniešiem nonākt situācijā, kur viņi nespēj sasniegt vēlamo dzīvesvietu (piemēram, dzīvot vieni vai ar partneri), radot būtiskas nesakritības starp jauniešu faktisko un vēlamo dzīvesvietu.

• Aptauju dati no četrām dalībvalstīm (Čehijas, Nīderlandes, Spānijas un Zviedrijas) atklāj, ka daudz vairāk cilvēku dzīvo kopā ar draugiem, radiniekiem vai vecākiem, nekā paši izvēlētos. Krietni mazāk cilvēku dzīvo kopā ar partneriem vai vieni, nekā to vēlas.

• Neizpildītas mājokļa preferences ir saistītas ar virkni negatīvu seku. Tās ietver nespēju sasniegt neatkarīgu dzīvesveidu, nespēju sekot izvēlētai karjerai, negatīvu ietekmi uz garīgo veselību un izvēli atlikt bērnu radīšanu.

• Lai pilnībā izprastu un risinātu mājokļu pieejamības krīzi, ir svarīgi ņemt vērā gan kvantitatīvus datus par jauniešu mājokļu izaicinājumiem, gan kvalitatīvus datus par viņu vēlmēm un to, kā viņi orientējas mājokļu politikas sistēmā.

• Politikas veidotājiem jāizvairās no sadrumstalotas politikas vides veidošanas, kur politikas tiek īstenotas fragmentāri ar pretrunīgiem mērķiem.

• Runājot par mājokļu projektu finansēšanu, apgrozāmo fondu kapitāla atkārtota izmantošana mājokļu iegādei ir efektīvs projektu finansēšanas veids.

• Runājot par jaunu mājokļu iespēju radīšanu jauniešiem (piemēram, pieejamas 'sākuma mājas'), piedāvājuma puses risinājumiem ir lielāks potenciāls nekā pieprasījuma puses naudas un nodokļu ieguvumiem.

• Valdībām jānodrošina neitralitāte fiskālajā politikā, vienlīdzīgi izturoties pret īpašumtiesībām un īri.

• Lai risinātu mājokļu trūkumu, ir būtiski palielināt pieejamo mājokļu skaitu. Esošais tukšo un nepietiekami izmantoto ēku fonds šajā ziņā piedāvā ievērojamu neizmantotu potenciālu, lai gan bieži vien prasa būtiskas renovācijas.

• Politikām, kas regulē īres maksas un palielina īpašuma drošību, jāņem vērā gan iekšējie (esošie īrnieki), gan ārpusējie (jauni vai potenciālie īrnieki, bieži jaunieši), kā arī mājokļu sniedzēji.

• Jaunieši var aktīvi piedalīties politikas veidošanā – ne tikai jaunu vai pārskatītu mājokļu politiku izstrādē, bet arī no apakšas uz augšu vērstu, inovatīvu mājokļu koncepciju izstrādē, piemēram, sadarbības mājokļu jomā.