Zemi apmaksātas darbavietas: nodarbinātības tendences un minimālās algas politikas ietekme

Šis ziņojums analizē nodarbinātības tendences zemu apmaksātos darbos un to, vai minimālās algas politika ietekmēja ES dalībvalstu nodarbinātības struktūras no 2001. līdz 2024. gadam. Lai gan lielākā daļa esošo pētījumu koncentrējas uz minimālās algas pieauguma vietējo ietekmi uz nodarbinātības līmeni, šis ziņojums sniedz plašāku skatījumu, analizējot, kā šādas politikas var ietekmēt nodarbinātības sadalījumu starp nozarēm un profesijām. Analīzē izmantotā pamatvienība ir darbs (definēts kā profesijas un sektora kombinācija), kas ļauj aptvert visu nodarbinātības struktūru.

Minimālās algas politika ir ieguvusi nozīmīgumu visā Eiropā, īpaši kopš 2010. gadu vidus. Pēc algu mērenības perioda pēc 2008. gada globālās finanšu krīzes daudzas dalībvalstis ieviesa būtisku minimālās algas paaugstināšanu. ES līmenī šī pāreja kulminēja ar Minimālās algas direktīvas pieņemšanu 2022. gadā; direktīva nodrošina ietvaru atbilstošu algu grīdu noteikšanai un plašākai kolektīvo sarunu uzraudzībai.

Vienlaikus darba tirgi ir piedzīvojuši būtiskas strukturālas pārmaiņas, ko veicinājuši vairāki faktori, tostarp tehnoloģiskais progress, globalizācija, demogrāfiskās pārmaiņas un institucionālās reformas. Empīriskie dati liecina, ka šo spēku kopējā ietekme ir veicinājusi vispārēju darba vietu uzlabošanu daudzās dalībvalstīs, kā arī ierobežotākas polarizācijas epizodes noteiktos periodos un dalībvalstīs.

Minimālās algas politikas darbojas šajā plašākajā kontekstā un var mijiedarboties ar šiem strukturālajiem virzītājspēkiem, potenciāli ietekmējot ne tikai algu līmeni, bet arī nodarbinātības sastāvu caur vairākiem kanāliem, piemēram, veicinot darbaspēka pārdali uz produktīvākiem uzņēmumiem un nozarēm, kā arī stiprinot motivāciju uzņēmumiem ieguldīt inovācijās un prasmēs.

• Zemi apmaksātie darbi Eiropā ir ļoti koncentrēti ierobežotā sektoru un profesiju skaitā. Starp nozarēm zemi apmaksāti darbi visbiežāk ir pakalpojumu sektorā, īpaši izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos, administratīvajos un atbalsta pakalpojumos, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, kā arī cilvēku veselības un sociālajā darbā. Šajos sektoros zemi apmaksāti darbi ir īpaši izplatīti zemas kvalifikācijas profesijās, piemēram, tīrītāji un palīgi, strādnieki, personīgo pakalpojumu darbinieki, pārtikas sagatavošanas asistenti un pārdošanas darbinieki.

• Šim pētījumam tika izvēlētas astoņas no lielākajām zemu apmaksātajām darba vietām (kopējā nodarbinātības ziņā) kā zemu atalgotās darba tirgus segmenta pārstāves: mazumtirdzniecības pārdošanas darbinieki, veselības un sociālās aprūpes darbinieki, viesmīlības personīgo pakalpojumu darbinieki, ražošanas darbinieki, uzņēmumu pakalpojumu tīrītāji, mazumtirdzniecības darbinieki, personīgo pakalpojumu darbinieki un viesmīlības pārtikas sagatavošanas asistenti. Vidēji dalībvalstīs, no 2011. līdz 2024. gadam, šīs astoņas darba vietas absolūtos skaitļos pieauga (par 11,6 % nodarbinātībā un 7,6 % nostrādātajās stundās), taču to īpatsvars kopējā nodarbinātībā un nostrādāto stundu skaitā samazinājās (attiecīgi − 2,5 % un − 5,2 %, kas liecina par lēnāku izaugsmi nekā parasti labāk apmaksātie darbi.

• Tendences būtiski atšķiras dažādās darba vietās. Mazumtirdzniecības pārdošanas darbinieku un ražošanas darbinieku skaits samazinājās lielākajā daļā dalībvalstu un periodu, kamēr citos amatos, īpaši veselības un sociālās aprūpes darbiniekiem un viesmīlības pārtikas sagatavošanas palīgiem, skaits pieauga. Kopējais nodarbinātības īpatsvara samazinājums 2011.–2024. gadā lielā mērā bija saistīts ar mazumtirdzniecības darbinieku nodarbinātības samazināšanos, kas laika gaitā bija stabila un plaša, kā arī viesmīlības personīgo pakalpojumu darbinieku nodarbinātību, kas bija straujāks un saistīts ar strukturālām izmaiņām, kas saistītas ar COVID-19 pandēmiju.

• Aplūkojot visu nodarbinātības struktūru, kopējā tendence no 2001. līdz 2024. gadam liecina par nodarbinātības paaugstināšanu, ar spēcīgu izaugsmi augsti apmaksātos darbos. Lielākie zaudējumi bija vidēji apmaksātos darbos, nevis zemi apmaksātos, kas norāda uz vidēji apmaksāto darbu iztukšošanos (kas norāda uz polarizāciju) līdz ar paaugstināšanu.

• Darba struktūras izmaiņas dalībvalstīs un laika gaitā ievērojami atšķiras, neskatoties uz strauju minimālās algas pieaugumu, kas norāda, ka tās ir tikai viens no vairākiem virzītājspēkiem. Īpaši zemu apmaksātu darbu nodarbinātība šķiet cieši saistīta ar ekonomiskajiem cikliem, ar strauju sarukumu Lielās recesijas (2008.–2010.) laikā un COVID-19 pandēmijas sekām, kamēr augsti apmaksātas darba vietas parasti ir izturīgākas.

• Ekonometriskā analīze sniedz dažus pierādījumus nodarbinātības struktūras uzlabošanai, kas saistīta ar valsts minimālās algas pieaugumu. 1 % gada pieaugums reālajā minimālās algas līmenī ir saistīts ar aptuveni 0,1 % samazinājumu nodarbinātības daļā zemākajā darba vietu un algu kvintilā (zemāk apmaksātie darbi, kas veido 20% nodarbinātības) un aptuveni 0,06 % pieaugumu nodarbinātības daļā augstākajā kvintilā (visaugstāk apmaksātie darbi, kas veido 20% nodarbinātības).

• Lai gan algu nevienlīdzība un zemu apmaksāta darba izplatība kopumā samazinājās visā ES šajā periodā, analīze neidentificē sistemātisku saikni ar minimālās algas attīstību. Tomēr minimālās algas pieaugums ir saistīts ar algu nevienlīdzības samazināšanos algu sadalījuma apakšējā galā.

• Zemu apmaksāto darbu koncentrācija ierobežotā sektoru un profesiju lokā uzsver mērķtiecīgu politikas iejaukšanos potenciālu šajās jomās, kas var sasniegt lielu daļu zemu atalgotā darbaspēka.

• Minimālās algas politikas izvērtēšanā jāiet tālāk par kopējo nodarbinātības ietekmi un jāņem vērā izmaiņas nodarbinātības sastāvā, tostarp izmaiņas starp algu segmentiem, nozarēm, profesijām un līgumu veidiem, kā arī ietekmi uz nodarbināto skaitu un nostrādāto stundu skaitu.

• Zemi apmaksātas darba vietas ir īpaši neaizsargātas pret ekonomiskiem satricinājumiem, un strukturālās izmaiņas, ko izraisīja COVID-19 pandēmija, veicināja ilgstošu nodarbinātības īpatsvara samazināšanos dažos zemu apmaksātos darbos. Tāpēc minimālās algas politiku vajadzētu papildināt ar plašākiem pretcikliskiem pasākumiem, lai uzturētu nodarbinātību un ienākumus lejupslīdes laikā, kā arī ar strukturālām politikām, kas atbalsta pāreju no samazinātām zemu apmaksātām darbavietām strukturālo pārmaiņu fāzēs.

• Minimālās algas politika nedarbojas vakuumā: tās ietekmi uz nodarbinātību nosaka plašāks ekonomiskais un strukturālais konteksts, tostarp makroekonomiskais cikls, sociodemogrāfiskās tendences, tirdzniecības un tehnoloģisko pārmaiņu ietekme, darba tirgus institūcijas, nozaru sastāvs un produktivitātes pieauguma iespējas. Tāpēc politikas izstrādei jākalibrē gan pieauguma līmenis, gan temps atbilstoši nozares un darba tirgus apstākļiem, izmantojot rādītājus, kas atspoguļo minimālās algas izmaiņu ietekmi profesijās, sektoros, reģionos un citās attiecīgajās dimensijās.

• Minimālās algas ir efektīvs instruments, lai saspiestu algu sadalījuma apakšējo asti, kamēr to ietekme uz plašākiem nevienlīdzības rādītājiem ir vājāka un vairāk specifiska katrai valstij. Jākalibrē atbilstoši minimālās algas politikas gaidām, un papildinoši instrumenti – piemēram, nodokļi, pārskaitījumi un kolektīvās sarunas – joprojām ir būtiski, lai sasniegtu plašākus sadales mērķus.

• Papildinošas politikas varētu palīdzēt uzņēmumiem un darbiniekiem pielāgoties augstākām algu grīdām. Produktivitātes veicinošas investīcijas prasmēs, tehnoloģijās un darba organizācijā var palīdzēt uzņēmumiem absorbēt augstākas algu grīdas, nesamazinot nodarbinātību, savukārt aktīvas darba tirgus politikas var palīdzēt darbiniekiem pāriet no samazinātām zemu apmaksātām darbavietām uz labāk apmaksātām profesijām.